Datums: 1994.g. 21.oktobris
Tēma: Jņ.6:60-71
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti
Apliecības vārdi – it kā norobežoti, bet mēs nesaprotam kāpēc. Visa šī nodaļa ir nozīmes pilna – Jēzus Kristus ir centrs – dzīvības maize tam, kas Viņu bauda. Taču Pestītāja uzruna tiek dažādi uzņemta: “Daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir skarbi. Kas tajos var klausīties?”” – kas to var saprast. Tā rezultātā daudzi “viņa mācekļi novērsās un vairs negāja kopā ar Viņu” (66.p.) Evaņģēlijs cilvēkiem ir tik svešs. Kāpēc tik liels atkritušo ļaužu pulks? Tāpēc ka šie cilvēki nevar iegūt pārliecību par Jēzu. Ir dažādi paskaidrojumi: cilvēkiem patīk pasaulīgās intereses, nodarbošanās. Viņi nododas grēkam, un tas viņiem patīk. Tomēr tā ir virspusējība. Jēzus šo iemeslu atrod kur citur. “Vai tas jums ir par apgrēcību”, ka mana miesa ir mūžīgā dzīvība, manas asinis – “patiess dzēriens”. Ko tad jūs teiksiet, redzot “Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur Viņš bija iepriekš?” Lai sekotu Viņam, ir jātuvojas Viņa dievišķīgumam. Jēzus samulsina cilvēkus ar lietām, kas viņiem nav aptveramas. “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic." Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos. Un Viņš sacīja: "Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots."” (Jņ.6:63-65). Nepieciešamā kvalitāte ir garīgo lietu apspriešana. Materiālā lietu apspriešana – racionālisms. Jēzus runā lietas, kurām cilvēka prāts netiek līdzi. Visi cilvēciskie mēģinājumi Jēzu izskaidrot: ģēnijs, personība – tas neko neizskaidro līdz galam. Vienā brīdī mēs apstāsimies un būsim samulsuši. Šveicers – mēģinājums izskaidrot Jēzus personību – mēs nekad nevaram Jēzu izpētīt. Suzanna Ditrišs, racionāli ievirzīta francūziete, - “Upura stunda” – piezīmes evaņģēlija malā. “Mani ļoti saistīja Jēzus persona.” Meklēšana. Kas Viņš ir? Meklējot Viņš tapa arvien lielāks un lielāks – beidzot, kā māceklim: “Mans Kungs un mans Dievs” (Toma vārdi). Nevarētu teikt, ka kāds būtu pūlējies vairāk kā Šveicers, izsvērdams katru burtiņu – bet palika tukšām rokām. Ādolfs Šlaters: “Vai mēs pazīstam Jēzu Kristu?” Viņš uzstāda šo jautājumu katram no mums. Vai mēs iztiekam ar profāno atvairīšanos – Viņš ir tikai tāds ģeniāls cilvēks. Ir daži skaisti vārdi par puķēm un putniem, ko mēs saprotam, bet pārējo, nē. Te Viņš saka: “Gars ir tas, kas dara dzīvu”. Mūsu pieredze, atziņa nav tikai tas, ko saņemam ar savu prātu, bet arī tas, ko Tēvs dod. – Viņš ir ne tas, kas mēs. Kanibālisms – bauda miesu un asinis. “.. neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva”. Ja ir tikai tas ārējais, kritiskais lietu skatījums, tad paliekam pusceļā. Gars dara dzīvu – tas atdzīvina mūsos izpratni, ka mēs garīgas lietas garīgi apspriežam. Kā tad mēs saprotam mūziku? Bēthovena simfonija – nošu lapa. Mēs saskaitīsim, sagrupēsim tās notis – skaņu viļņi, to garumi, frekvences – tā nav mūzika. Lai gan caur šo nošu rakstu varam piekļūt mūzikai. Tikai tad, kad šīs notis tiek pasniegtas kā skaņa, tad mēs saprotam. Mūzikai ir sava patstāvīgā valoda, kuru nevaram izskaidrot ar cilvēcīgiem vārdiem. Tas pats, tikai dziļākā skatījumā, ir garīgā lietu uztvere. Šī izpratne kulminē savā pretstatībā – kad daudzi bija no Jēzus aizgājuši: “Vai jūs arī gribat aiziet?” Pētera atbilde mums daudz ko paskaidro: “Kungs, pie kā mēs iesim? …” Vai tas ir kompliments, simpātija, nevēlēšanās Jēzu pamest vienu pašu? Cilvēka patiesā atbilde Jēzum: “Kungs, pie kā mēs iesim?” Varētu prasīt, vai tad tiešām pasaule ir tik tukša, ka nav kur iet. Tas bija hellēnisma laikmets, kad plaukumā bija Romas vara – bagātība visa veida atziņās un mācībā. Ļoti augstu stāvēja grieķu filozofija, dažādi kulti, ienākuši no Sīrijas, Babilonijas. Tie visi solīja pieeju augstākām atziņām, lielu lietu izpratnei. Bija visādi reliģiskie paņēmieni (mistērijās), kas dvēselei radīja priekšstatu, ka tā ir kaut kur augstāk pacēlusies. Kur iet bija. Tikai aiz visa tā bija vienīgi cilvēciskie meklējumi, taustīšanās. Neviena mistērija nevarēja cilvēkus novest dievišķā klēpī. “Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi”. Ne tikai vārdi, bet pati mūžīgā dzīvība. Viņš saka šo ceļu, kas kristīgam cilvēkam vai kristīgās patiesības meklētājam ir ārkārtīgi skaidri, gandrīz programmatiski deklarēti. “Mēs ticam un esam atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais”. Saprast, zināt no vienas puses un ticēt. Pēteris bija klāt pie Jaīra meitiņas dziedināšanas, kur Jēzus runāja. – Viņa vārdi bija Gars un dzīvība. Viņš ne tikai redzēja un dzirdēja – ar citu skatu un balsi – neviens cilvēks Viņam nelīdzinājās. “Tu esi Dieva Svētais”. Saprast, zināt un ticēt. Kas lasa Evaņģēliju un lasa to ne ar kritiku vai izsmieklu, nevar nesajust, ka šie vārdi dedzina. Tie liek atzīt, ka Jēzus ir Dieva Svētais. Viņš šo Miesu un Asinis mums izdala savā brīnumainajā spēkā, un mēs to baudām un dzīvojam.
Garīgās lietas – kad ir, tad ir un kad nav, tad nav? Tas ir devums katru reizi par jaunu – tā ir mūsu lūgšanu saite, nepārtrauktā sniegšanās. Es nesaprotu. Lūdz Dievu. Vaicā pēc atklāsmes, Dieva Gara.
“Neviens nevar nākt pie Jēzus Kristus, ja tas viņam nav dots no Tēva”. Dieva suverenitāte: dot vai nedot – kur ir pilnīgā ignorance, Dievs šo cilvēku aicina, izrauj. Ticība kā salda smarža ir izlieta pasaulē visiem – ir tikai vajadzīgs cilvēka apliecinājums: es arī. Kā ticība nāks mūsu sirdī? Tas ir pilnīgi Svētā Gara darbs. Mazais Katehisms: “Es ticu, ka es nevaru ar savu paša saprašanu nākt pie ticības, bet Svētais Gars ..”.
Katram ir atstāta iespējamība meklēt – tagad, kad Evaņģēlijs ir pieejams ikvienam cilvēkam, bet tas profānais cilvēks, kas ir to visu aizslēdzis – kas var tur ieklausīties – tā valoda ir grūta. Cilvēki it kā ir atraida, ir nesaņem Svēto Garu. Mēs varam pasludināt Evaņģēliju, bet nevaram dot ticību. Tomēr kā var ticēt, ja nav sludināts – ticība nāk no sludināšanas.
