Datums: 1994.g. 22.jūlijā
Tēma: Jņ.6:26-48
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti
Samariešu sieva – dzīvības ūdens, te dzīvības maize. Ar to Viņš saskārās savā sākumā, kur kārdinātājs Viņu kārdina un pārvērš akmeņus – cilvēks nedzīvo tikai no šīs maizes – viņa īstā barība ir kaut kas cits – Dieva Vārds, patiesība.
“Jēzus viņiem atbildēja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši. Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis." (Jņ.6:26-27). Dievs ir laidis šo barību ar savu zīmogu pasaulē.
Ko tad lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?
Tagad mans Tēvs jums dod īsto debesmaizi. – Dod mums tādu. – Tad Jēzus pasaka: “Es esmu dzīvības maize”. Kā tas notiek, kad cilvēka dvēsele sastopas ar Jēzu? Vai mēs to varam aprakstīt dzejā? Kādos skaistos vārdos? Saņemt šo debesu maizi. Kad bija iespējams PSRS izplatīt Svētos Rakstus, Somija, Vācija veda iekšā veselām auto kravām. Cilvēki spiedās klāt izstieptām rokām: “Man, man” – Dieva Vārds itin kā izkusa. Ja cilvēks nav sava grēka un savas cilvēcīgās dabas ļaunuma pārņemts, - izsalkums pēc šīs maizes, kas pabaro dvēseli. Bībele – cilvēks tajā ierauga sevi un ierauga atbildi uz to, kur cilvēka prāts samulst. Es esmu dzīvības maize. Jēzus, visvarenā Dieva Dēls, kas nācis no debesīm – tas ir tiesa. Bet kā tas izpaužas pie mums – tanī personīgajā devumā – ka mēs esam piekļuvuši klāt tam, kas pabaro – “kas pie manis nāks, tam nesalks”. Kas ir baudījis Viņa vārdu – tas ir piepildīts, Viņu vairs nevar kaut kā citādi pabarot – kristīgais cilvēks nav neiecietīgs, nav nicinātājs. Kāpēc jūs negriežaties pie tiem cilvēku darbiem – mēs esam paēduši. Lielie Austrumu gudrie – viņi stāv ar tukšu trauku – ne ka mēs esam pret šiem cilvēkiem – nē, bet viņi mūs neskar. Viņu nevar saistīt šis gadījuma un ielas malas ēdiens, kas nebaro. Dzīvības maize – maize, kas dod dzīvību.
Mēģinājums palīdzēt badā cietušajiem – mēģinājums saglabāt viņu dzīvību. Dzīvības maize – lai būtu mūžīgā dzīvība. Tās zāles, tā barība, kas mūs saglabā – mūsu dzīvību un paceļ viņu mūžībā. Dzīvības maize. Ap šiem Pestītāja vārdiem ir daudz cilvēku domu, kas nekad nav līdz galam izteiktas – arī tajā iestādījumā, kur maize un vīns kā Viņa Svētās klātbūtnes devums mums.
Ierobežotais cilvēka racionālais prāts, kas lietas uztver tikai no ārpuses: kas tad viņš var būt? Viņš taču bija Jāzepa dēls. Jēzus saka: ko Tēvs man dod, tas nāks pie manis, kas tic. Neviens nevar nākt pie Manis, ko Tēvs nav sūtījis. “.. kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība” (47.p.)
Zinātniskais darbs reliģijas psiholoģijā: kā tas notiek, kad cilvēks tic? Vai tam ir kādi izpausmes veidi? Un vai tie kaut ko saka? Mēs ar psiholoģiskiem novērojumiem nevaram piekļūt .. Jo arī prieks, pateicība Dievam ir tik ļoti dažāda – kas pieklust, kas uzgavilē priekā, kas iet cauri šai pasaulei, neko neredzēdams. “Bet es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat”. Vai ir tā, ka pasaule neredzētu – kā saņem Kristus vārdu? Redz, bet netic, meklē kādu ārēju efektu. Sektas, kas panāk šos efektus, pārliecinot tos, kas meklē pierādījumus.
