Datums: 1994.g. 17.jūnijs
Tēma: Jņ.4:1-34.
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Cilvēks un tikai cilvēks – nekas cilvēcīgais nav svešs …Sieva – vesels diapazons no tā saucamā “tikai cilvēka”.
Sastapšanās ar svešinieku – gadsimtu ilgā neuzticība un naids starp Izraēlu un Samariju – izbrīns, izsmiekls un atraidījums? Viņas, tā saucamais, gara apvārsnis (garīgā pasaule) – prakticisms līdz kauliem, kaulu smadzenēm – visas dzīves pakārtojums tikai materiālajām vajadzībām. Vīru nomaiņa – meklējot patīkamāku, izdevīgāku, vērtīgāku. Laikā cilvēks kalpo savām dziņām – tās vienmēr atstāj gruzdošu vainas apziņu.
Dievlūgšana – nav svarīgi kur – tā ir formāla lieta. Īstā pielūgšana ir garā un patiesībā. Lūgšana nav nekas cits kā dialogs (nevis formulas noskaitīšana).
Cilvēkus Jēzus neuzrunā asi, bet tieši. Patiesība no mīlestības nav atdalāma. Mīlestība bez patiesības ir sentiments, patiesība bez mīlestības ir cietsirdība. Bet arī Dieva bardzība pret mums ir lielais mīlestības pievērsiens. (Tas man par labu, Kungs, ka Tu mani pazemo).
Cilvēki negrib zaudēt savu dabu – savu privāto taisnību, privāto baudījumu. To nesakiet man – tas ir man zaudējums. Nedrošība evaņģēlija priekšā – tas viss ir labi – bet mani (iekšējo) – neskariet.
Atteikšanās no sliktiem paradumiem – grūti. Ja kas dzers no šī ūdens – tam neslāps. Tad vairs nav nekāda problēma – tas viss nokritīs nost – pēc tā vairs neslāps. Ja tas mums ir piespiešanās moments, ja darām savai dabai varmācību, tad vēl neesam līdz galam padzērušies. Vēl nav šis piepildījums – šis dzīvais ūdens, kas aizskalo prom.
Cilvēku – filozofu atziņas nedzesē slāpes. Visu laiku vajadzīgi interpreti par jaunu – kā sievas trauki. Mēs nevaram pie Kristus nākt un saņemt (Viņu) kā pestītāju ka vien caur Svēto Garu. Cilvēks nevar pats sev palīdzēties. Cilvēkiem bailes, ka sagrūs tā pasaule, kurā es dzīvoju. Tā nesagrūs, bet pārmainīsies. Atgriezties no grēkiem. (Šleiermahers nedod to).
