Aktualitātes Raksti Baznīcas vēsture Fotogrāfijas Audio, Video Dažādi
Autobiogrāfija | Sprediķi | Bībeles stundas | Teoloģiskie raksti | Dzeja un "dzirkstis" | Publikācijas par R.Feldmani

Jēzus un samariete

« atpakaļ

Datums:  1995.g. 13.janvārī
Tēma:  Jņ.4:1-15.
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.


Jēzus un samariete

Dziesmas
Jēzu, saule mana  (182.)

Divu personu saruna, ar ko daudz kas atklājas. Pestītājs ir noguris, droši vien ceļš ir bijis grūts. Viņš ir nosēdies paēnā. Viņš ir izsalcis – mācekļi aizgājuši ko pirkt. Viņš ir arī izslāpis. Sieviete, kas atnākusi pēc ūdens – barības gatavošanai, mazgāšanai. Iesākas saruna. Ko tā mums varētu nozīmēt? Tikai šī saruna – neskatoties turpinājumā. Jēzus uzrunā sievieti un lūdz dzert. Atraisās pirmais jautājums, kas uzrāda kādu spraigumu cilvēku starpā – neuzticība, pat naids svešo starpā – tas parādās tik bieži. Sieva ir pārsteigta, mēs nezinām kādā tonī, varbūt paceltā balsī: “Ko tu man prasi dzert, jūds būdams?” Naids ar samariešiem. Samarieši mēģināja turēties pie tempļa ticības, bet ļoti kliboja šajā ziņā – nacionālais naids. Viens no spēcīgiem stimuliem cilvēku dzīvē. Cilvēki varbūt nezina, kas ir naida iemesls, bet viņi zina, ka ar tiem ir jānaidojas – tie ir sveši. Šodien Īrijā arī mūsu tuvumā. Mēs varam pateikt, kāpēc mēs neuzticamies zināmām tautām vai kaimiņiem. Cik tāda sieva var būt gudra – taču ne lasīt, rakstīt pratēja – dzīve ir sagājusi šķībi – taču šis tautu naids viņas sirdī paliek: jūdi ir jāienīst, samarieši nav draugos ar jūdiem. Spēks, kas atšķir, nostājas par barjeru kaut kam tālākam, labākam. Nacionālais naids (reliģiskais naids – vēl trakāks). “Kam tu man prasi dzert jūds būdams? – ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, - tad tu būtu lūgusi viņu, un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” Šie vārdi viņai it kā paiet garām: ja tu zinātu kas ir tas, kas tev prasa ūdeni – tu lūgtu, lai viņš tev kalpo. Kā tu pasmelsi – tev nav kausa. Cik šauri tver – materiālisms, kas tā sašaurinājies. Kad nu viņa aptver, ka Jēzus runā par kaut kādu atveldzējumu, tad pamostas tas materiālisms: Dod man to! Tehniskie atvieglojumi – nebūtu vajadzīgs dienišķais darbs. Vai tas nevarētu dot kādu praktisku rezultātu? Šīs divas ievirzes. Šī sieviete kaut ko no ticības lietām ir dzirdējusi, cik daudz viņa satvērusi – neko. Cilvēki pret cilvēkiem: ja man tiek piedāvātas šīs garīgās lietas, ko tas man dos – ja dos kādu materiālu atvieglojumu, tad jau var uz to ielaisties. Divi spēcīgie kustinātjspēki – abi tumši, neapgaismoti. Vēlāk Pestītājs šo sievu satver. Cilvēks kā tāds – definīcijas. Te mēs viņu redzam – tur nav nekāda košuma. Izejas punkts ir – veseliem ārsta nevajag. Cilvēka Dēls ir nācis meklēt tos, kas pazuduši. Jēzus ir ielikts šinī naida, materiālisma apstulbotajā pasaulē, tur ir Viņa uzdevums. Jēzus nenāk pie apgaismotajiem. Lielā starpība no jauno ticību sludinātājiem – pārgudrajiem – negrib darboties ar tiem tumšajiem, bet kas ir līdzīgi viņiem. Jēzus nāk pie grēcinieka un šeit viņš sastopas ar smago, ierasto grēku, ko neviens par grēku netur: savējos mīlēt, bet svešiniekus ienīst, nevienam pāri nedarīt, uz baznīcu neiet, ja arī tur var kāds labums nākt, tad to praktisko daļu izmantot. Slepkavas un zagļi Viņa priekšā krita ceļos – bez vārdiem. Te nav grēka apziņas, bet ierastā, normālā cilvēku dzīve. Dzīve kā tāda, kādu mēs dzīvojam – un viņa ir grēka pilna.

Pareiza uzruna: “Dod man dzert!” … gala rezultāts pavisam citādāks. Mums klausītājs ir vispirms jāatver. Ūdeņi, no kuriem slāpst un no kuriem neslāpst. Cilvēki, kas mēģina iedziļināties kādos pētniecības darbos, kas cilvēcei var nākt par labu, kad viņi sajūt slāpes, bet tur līdzi iet cilvēka centieni, kuros viņš grib sevi apmierināt, apmierināt savu pašpatiku, pašapziņu, pašgodu – tur viņš nekad nepadzersies – slāpes pēc vairāk atzinības …

Otra lieta: “Es esmu patiesība” – tas atslēdz visus cilvēka jēgas jautājumus – sāpes, mērķi, sasniegumi – cilvēks tā kā noslīkst šajos milzīgajos plūdos. Bet Pestītājs saka: “Es esmu patiesība” – Viņš parāda, kas, kā un kāpēc – mēs esam Dieva rokās, Viņa prātā ietverti, mēs zinām, kas, kā, kāpēc. Lielie nāvē gājēji – dzīvodami un mirdami mēs piederam Tam Kungam. Nav jāmeklē, kā aizmirsties (izdzēst dzīvību …) – tas viss ir šīs slāpes. Kā? Sievai viņš parādīja: smel no Manis. Ne bauslība, bet Viņa klātbūtne – kas mums tiek apliecināta caur Svēto Garu. Paļāvība Kristū jau ir tā atveldze. Cilvēks nav padarīts stulbs un truls, bet ar asu uztveri un skaidrību, bet tanī pat laikā absolūtā mierā.

 


 

Copyright 2008; Created by MB Studija »