Datums: 1993.g. 17.decembrī
Tēma: Jņ.1:1-18
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Līdzība ar 1.Moz.1.nod. Šīs nodaļas savā starpā it kā sasaucas. Atkal notiek kāda jaunveidošana, radīšana, tapšana.
Cilvēka Dēls – viens no mums. Un mēs aizejam prom no Viņa.
Kad jaunavu Mariju uzrunāja debesu sūtnis – līdzvērtīgs pasaules radīšanā – pasaule radīta par jaunu.
Lai top gaisma! Lai visas lietas iegūst uztveramo veidu, kuru mēs varam uztvert, vērtēt. Tas bija patiesais Gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ik vienu cilvēku. Kas staigā tumsā, tas nomaldās – tam ir briesmas. Patiesā gaisma.
Ved pāri cilpām un lamatām – otrā gaisma, otrais gaišums, ne vairs lai uzlūkotu Dieva radību miesīgām acīm, bet lai lūkotos garīgo lietu kārtībā, kur tāpat ir briesmas, strupceļi, kur ir vajadzīgs Kristus.
Dievu neviens nekad nav redzējis (tā teica ateisti) – jā, tikai Viņa vienpiedzimušais Dēls.
Mēs redzējām Viņa godību šajā mazajā bērniņā, kas ienāca pasaulē. Mūžīgā Dieva, mūžīgais, neizsakāmais krāšņums. Grēkā krišana – aiziešana no Dieva tuvuma – un tā vienmēr par jaunu notiek katrā cilvēkā.
Gara gaisma, izglītības gaisma – vada ar pozitīviem impulsiem. Kristus ir visa labā un patiesā avots, visa krietnā avots. Arī pavēlētais tikums, uzspiestā izglītība it kā nes kādu gaismu, bet tur ir tā kvalitatīvā starpība. Tas ir kaut kas pavisam cits – gaišums, kas pārvērš cilvēku – gaisma, nevis kā laternas gaisma, kas paspīd auksti, dzestri … Arī izglītībā nāk iekšā šī gaisma, ka Kristus ir visa gaišuma avots, bet Viņš var arī neienākt. Mūsu dienu cilvēks tiek apgaismots, ka visa veida netiklības pieder pie kaut kā pozitīva. Viņš ir ierosināts, viņa iekšējā uztvere ir pavērsta uz pavisam ko citu – piemēram, uz elles uguni. Jēzus – pasaules gaisma, patiesa gaisma – kaut kas universāls. Visi ir dzēruši no klints tuksnesī, un šī klints ir Kristus.
