Datums: 1993.g. 20. augusts
Tēma: Lk.18,9-14
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Nodaļas sākumā runā par lūgšanas neatlaidību; šie panti – par lūgšanu pašu. Dievnams domāts Dieva lūgšanai. Bet vai vienmēr tas, ko mēs darām ir Dieva lūgšana. Dieva lūdzējs, kas aizgāja mājās bez attaisnojuma. Lūgšanas kvalitāte … Cik dažādi cilvēki dievnamā var ieiet un iziet. Attaisnoti vai tādi paši kā iegājuši. Farizejs nostājas Dieva priekšā pateicīgs, bet tālāk tā nav lūgšana, bet cilvēka pašapziņa, savu labo un krietno īpašību uzskaitījums Dieva priekšā. Viņš patiesībā neko nelūdz Dievam, bet tikai uzskaita, cik viņš ir Dieva priekšā nevainojams un labs. Ka viņam nav nevienas no tām peļamām īpašībām, ko nevar teikt par to cilvēku. Tā nav lūgšana, bet tāda kā norēķināšanās ar Dievu. “Es Tev pateicos, Dievs ..” – tā ir pirmā lūgšana. Upurē Dievam pateicību. Kas to dara, tas apzinās lielo parādu Dieva priekšā. Varētu arī uzskaitīt visas tās lietas, ko farizejs saka, tikai citādi: ka Tu mani esi pasargājis, žēlojis, ļāvis pastāvēt kārdinājumā, pasargājis no kļūdām; ka Tu neesi mani tik smagi pārbaudījis kā to tur cilvēku; ka Tu to no manis esi novērsis. Mēs nezinām, kas cilvēku ir pavedinājis uz grēku, kāda apsēstība ir pār viņu nākusi. Mēs nodrebam no tā, cik tuvu katrs no mums stāv šādai iespējai. Gēte: “Es apzinos, ka katru no šiem noziegumiem arī es būtu varējis izdarīt.” Kāda pasargātāja siena. Šis nabaga cilvēks domā, ka viņš ir ko lielu panācis; neapzinās, ka Dievs viņu ir pasargājis. Pasargi mūs no ļauna … Es Tev pateicos, ka Tu mani pasargāji.
Otrā lūgšana. Muitnieks – darīšana ar nodokļu ievākšanu, naudas lietām. Tur kaut kas var nākt par labu – blēdība, netaisnība … šiem cilvēkiem gāja līdzi apzināti grēcinieki.
Pagānismā (indiešiem, tibetiešiem, arī kristīgiem) – cilvēks kļūst arvien pilnīgāks – atraisījies no kāda netikuma, kļuvis labāks. Cilvēks atmetis pīpošanu, alkoholu – pavisam tuvu pilnībai. Indijā svētums saistās ar pašmocībām – nešķīsti cilvēki nevar pieskarties. Pie kristīgā cilvēka ir otrādi – jo tuvāk mēs pienākam, jo dziļāk mēs Viņā ielūkojamies, jo pelēcīgāki mēs izskatāmies. Tie, kurus sauc par svētajiem, sevi apzinās par lieliem grēciniekiem (ap. Pāvils).
Mēs nezinām, ko apzinājās muitnieks: vai kāds netaisni iekasēts nodoklis, vai kas cits … Jo mēs patiesāk ienākam Dieva namā, jo mēs dziļāk noliecamies, jo vienīgi Viņš ir taisns. Vienīgi Viņš ir svēts. Nostāšanās Dieva vaiga priekšā. Cik ļoti mēs esam Dieva priekšā vāji, vainas apziņā. Veselajiem ārsta nevajag – “gudrie” paliek bez ārsta pieskaršanās. Katra lūgšana reizē ir vainas atsegšana un dziedināšana. Kad mēs atzīstam un izsūdzam, tad Viņš ir žēlīgs – saka Dieva Vārds.
|
