Datums: 1993.g. 10.septembris
Tēma: Lk.17,11-19
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi, uz templi – Dieva namu. Viņš dodas caur Galileju un Samariju. Starp spitālīgajiem viens ir samarietis, tomēr viņi turas kopā. Viņu starpā nav etnisku ierobežojumu. Viņi visi meklē Jēzu. Veseli kļuva visi, bet Kristu ieguva tikai viens - tas, kurš atgriezās. Viņi pilnīgi atgriežas savās dzīvēs, kas bija pārtrūkušas. Viņi priecājas par to, ka varēs atgriezties pie saviem tuviniekiem. Tā ir ļoti izplatīta parādība pie cilvēkiem – šī nepateicība, šī nepiedomāšana. Cilvēks izglābjas kādā lielā nelaimē, kur viņam burtiski paiet garām nāve. Redzi, kā laimējās pa mata platumu! Pilnīgi necerēti un negaidot. Mēs ļoti viegli izslēdzam Dievu no savas dzīves, ka Viņš varētu tieši iedarboties. Dzīvē ir nelaimes un laimīgi gadījumi. Jēzus saka samarietim: “Tava ticība tevi ir izglābusi.” Tā viņam palīdzēja redzēt, kas patiesībā ir noticis, tāpēc viņš nevarēja aiziet projām, bet atgriezās pie Jēzus, lai pateiktos.
Taisnais dzīvos no ticības. Taisnais, kas apzinās šo pretstatību par savu necienību un Dieva žēlastību un, to apzinādamies, Dieva priekšā savā pateicībā izplūst. Mūsu ticība ir apzināšanās, kad redzam šo spitālības grūtumu. Ne velti grēks tiek salīdzināts ar šo slimību – un nesamērojamo Dieva žēlastības lielumu. Es Tev pateicos, Kungs – mēs patiesi esam jutuši Dieva roku. Ticība – saredzēt Dieva roku. Jūdi samariešus uzskatīja par zemāku rasi un ar viņiem nesagājās. Jūdi uzskatīja, ka samariešiem ir sajaukta ticība. Tā bija jūdu lielā paštaisnība.
Samarietī ir lielāka atbrīvotība, viņš saredz, cik liela ir Dieva žēlastība.
Priekšstats par brīnumdarītāju – meistaru; vienīgi samarietī bija kas cits: te ir paša Dieva roka un Viņa žēlastība.
Cilvēki saka: “Es tik daudz esmu lūdzis, bet nepalīdz!” Bet pie kā mēs griežamies? Kad mēs griežamies pie Jēzus, pie Dieva, tad nenovēršami atklājas šī lielā starpība: Kungs, es neesmu cienīgs. Piedod! Šis ir pirmais solis, kad mēs stājamies rijotas uguns priekšā. Viņa svētums sadedzina. Mēs Dieva priekšā esam kā ar kāju pasperami. Kas Viņu uzlūko un Viņam pieskrien, tā vaigs netaps kaunā. |
