Datums: 1993.g. 25.jūnijs
Tēma: Lk.15:1-10
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
23.Psalma un Jāņa evaņģēlija10.nodaļas vēstījums par Labo ganu, par Kristu, šī lielā sarga, vadītāja, kopēja un uzturētāja vietu un lomu draudzes vidū. Viņš ir tas, kam klausa, kas vada uz ganībām. Avs, kas iekritusi ērkšķos, noklīdusi, meža zvēru aiztrenkāta. Viņa var būt aizklīdusi arī uz savu iniciatīvu, vai arī kāds aiztrencis. Gans dodas viņu meklēt. Bet kur? Avij ir viena priekšrocība. Viņai ir balss, viņa brēc un dod ziņu, kur viņa ir. Ērkšķos iekārusies, viņa pati nav spējīga sev palīdzēt. Viņa sauc un meklē palīdzību. Atšķīrušā cilvēka nelaime – nejauši vai apzinīgi kaut ko meklēdams blakus ceļos, atraisoties no draudzes, viņš tūlīt nonāk briesmās, viņam mostas pazušanas sajūta, jo vairs nevar sekot citiem, nav barības – nodot tuksnesim, izsalkumam un bezcerībai, kad ceļš vairs nav atrodams. Saprašana vairs ceļu neatrod un tad atliek tikai brēciens: “Kungs, apžēlojies!”
Otrā līdzībā apstākļi ir citādi – tur nav apzinīga pazušana un nav iespēja par sevi kaut ko dot zināt. Šis grasītis ir mēms. Neglābjami ieripojis tumsā, kur neviens viņu nemeklēs.
Klusie atkritēji, kas aiziet savu ceļu un ieripo tumsā un neziņā. Sieva rūpīgi meklē. Viņas iniciatīva ir tā, kas glābj. Viņš pats ir nevarīgs, nespēcīgs. Kritušais cilvēks, kas izslīdējis no labajām, rūpīgajām, svētajām rokām, kas viņu ir turējušas. Viņu trūkumu šie kārtīgie cilvēki (farizeji) nejūt, viņi iztiek bez viņa. Bet dvēselei ir ārkārtīga vērtība. Tumsas spēku cenšanās satvert. Dievs viņu glabā un uztur kādam svētam uzdevumam jau šeit, bet ne tikai šeit … Tomēr Sātanu šis dārgums bezgalīgi valdzina, kaut kādā ziņā – ļoti vērtīgs šim apsēstības valdniekam. Meklē šo mēmo, kas ir tumsas varā kaut kur iegrimis. Sieva rūpīgi meklē, aizdedz sveci – Dieva Vārdu, kura gaismā var redzēt, aizvāc visus gružus, visu cilvēcisko sagružotību. Kas ir šī sieva? Varbūt vīrs? Varbūt kāds cilvēks, kuru sūta mūsu Kungs un Pestītājs, Viņa rokas.
Pazušanas un pazudinātības stāvoklis ir atrodams jau Viņa mācekļos – Pāvilā. Kristus mīlestība ir tā, kas mani ir meklējusi.
***
Mēs Dievam esam vajadzīgi. Katrs mūsu grēks ir tad, kad esam aizgājuši prom no Tēva. Atzīt, ka mēs esam projām un nepalikt promesamībā, pārtiekot no sēnalām. Visas dāvanas, ko mēs saņemam atgriežoties, mēs neesam pelnījuši.
Savu kārību, šīs zemes cūcību dēļ mēs esam pārdevuši savu Tēvu, mēs nododam Dievu. Tēvs aizejošo dēlu ne ar vienu žestu neattur. Viņš sagaida to lauka malā, tad skrien … Dēlam ir jāpagriežas ar seju uz mājām … Garīgie cūkgani. Paši ēdam sēnalas un citiem dodam. (Kur Bībelē ir un kur nav Dieva Vārds? Šī ķidāšana ceļas no paša grēkiem – kaut kas nepatīk pie Tēva. Aiziešana ir vienkārša, kas nepatīk, to izslēdz no Bībeles: tas nav Dieva Vārds!) Viņš ir jau uz ceļa. Netīrs, skrandains, brūcēs. Brīdī, kad esam izlēmuši, tad ir jau labāk. Nedrīkst apstaties – nopietni tikt no šīm saitēm vaļā.
Jūs lūdziet un nepareizi lūdziet, lai to varētu kārībās aprīt. Savai miesai mēs varam lūgt tikai to pavisam nepieciešamo – mūsu dienišķo maizi. Kad mēs lūdzam, lai Viņš palīdz viņa namam – Viņš palīdz. Kad varam teikt pie lūgšanas: “tam Kungam to vajag.” Grēka piedošanas un savstarpības attiecības. Cik reizes jāpiedod? Vai pietiek septiņas reizes? Vai cilvēka pacietībai nebūtu jau diezgan? Pestītājs: bez mēra un bezgalīgi. No vienas puses mūsu dzīve ir ne tikai nepārtraukta dievlūgšana, bet arī nepārtraukta piedošana. Līdzība par parādniekiem. Parāds – milzu kapitāls. Kungs atlaiž. Milzīgais kontrasts – darba biedrs, kas viņam ir nieku parādā.
Vientiesībai pretī stāv politika. Politika – kā to visu izgrozīt, lai varētu panākt to, ko es gribu.
Diakonija – man taču nekas nav. Tas viss ir Tēva. Jautājums – kā to darīt, kā sadalīt tās mantas – mīlestību saskaldīt gabaliņos un salikt rāmīšos. Mīlestība, kas spiež – nevar citādi.
Debesu valstība – viņa jau ir, bet viss ir ļoti trausls, kas var drupt. Var arī pacelties. Neredzamo lietu kārtība ir kārtība, bet pavisam citāda.
