Datums: 1995.g. 25.augusts
Tēma: Lk.14:12-15
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Ko mēs aicinām viesībās? Te Pestītājs gandrīz pieskaras dzīves ikdienībai, kas visiem mums vairāk vai mazāk ir pazīstama. Cilvēki iet viesos un uzņem viesus. Tas ir kaut kas tik ļoti ierasts un pats par sevi saprotams mūsdienu pasaulē.
Pestītājs runā arī par ķēniņa svinībām – par kādu bagātu vīru, kas sataisījis svinības. Bet cilvēki aizbildinās.
Viesības var būt dažādas. Farizeju viesībās farizeji redz, ka sanākuši tādi cilvēki, kurus nevajadzēja aicināt.
Diplomātiskas viesības, kad kāda vēstniecība rīko viesības citas valsts vīriem. Tās ir kā apspriede kādam izlīgumam. Laikraksti pēc tam min, ko tas nozīmē. Ko aicināt uz viesībām, lai nevienu neatstātu un neaizvainotu. Kādreiz gribot iepazīties ar ievērojamu viesi, pazūd tā vienkāršā lieta, ka, galdu klājot, mēs saņemam Dieva dāvanu – kādu cilvēku, kas atnācis neformāli, bez kādiem nosacījumiem. Pestītājs mūs brīdina, ka mēs ļoti viegli iekļūstam sava labuma meklēšanas, lepnības izrādīšanas, dižošanās grēkā – pārspēdami cits citu. Poļi vienmēr ļoti lielu uzsvaru lika uz lepnību, greznību. (Viņiem bijis tāds teiciens: ”Aizņemies, bet uzstājies”). Te aiziet bojā tas, ka mēs savu maizi laužam un dalām dabīgi savā starpā un ar tiem, kas pienāk pie mūsu sliekšņa negaidīti – kāds nejaušs garāmgājējs, kāds izsalkušais.
Ir vēl viens ceļš, ka klājam galdu tiem, kam nav nekā un kas ne ar ko nevar atmaksāt pretī.
Svētki un svinības ir vienmēr tur un vienmēr tad, ja cilvēks pie cilvēka ierodas sirds mīlestībā un kalpošanas labprātībā, kad dabūjam zināt par saviem mīļajiem, kuriem ir grūti, un aizejam pie viņiem svētkus turēt, uz viņu vienkāršā galdiņa noliekot to, ko viņi paši nevar sagādāt. Uzmeklēt to, kas nevar pats klāt galdu, ja viņam nav nekā ko galdā likt. Mīlestība pret to, kas nevar atmaksāt – atdot pretī. Aiziet kādā mājā, kur cilvēkam ir grūti ko gatavot un atnest vai pakurt uguni, un sagatavot siltu vai gardu ēdienu, jo viņam pašam nav spēka, un tad ir prieks vienam un otram.
Visa goda meklēšana un iepirkšanās bagātāko un varenāko uzmanībā ar savu pakalpošanu viņiem ir vairāk vai mazāk izgaisusi, un viņai ir jāizgaist. Tai vietā ir jānāk mīlestības kalpošanai, kas ieved nosalušo istabā apsildīties, kas apsedz trūcīgo pietiekamām drēbēm, kas pasniedz izsalkušam to, ko viņš pats nevar sev sagādāt.
Pestītājs runā par atmaksu, par viesībām nabagiem, tizliem, kropliem, akliem – tu būsi svētīts, turēdams mielastu ar viņiem – tev būs atmaksāts, kad taisnie celsies augšā. Svētīgs, kas ēdīs mazi Dieva valstībā. Vai Dieva Valstībā mēs vairs ēdīsim mazi? Vai tas būs kas cits – kāds prieks? Pestītājs līdzībā runā arī par debesu valstību kā kāzu svinībām, lai izteiktu to krāšņumu, kā tādas lielas kēnišķas svinības varētu būt salīdzināmas; kā tas notiek – mēs nezinām, bet to, ka kam ir sakars ar lietām, kas notiek šeit.
