Datums: 1994.g. 26.augusts
Tēma: Lk.10:38-42
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Jēzus pie Martas un Marijas
Viens no visvairāk pazītajiem, ja var teikt, populārajiem atgadījumiem. Pestītāja attieksme pret cilvēkiem. Šis notikums ir ļoti bieži aplūkots gan sprediķos, gan mākslās – tā, ka par to ir nostabilizējies uzskats. Pie Jēzus kājām apsēdusies viena no māsām. Otra ar lielu ēdienu vai augļu paplāti apstājusies ar jautājošu skatu uz savu māsu. No tā būtu jāvairās. Ja ieskatāmies drusku iejūtīgāk, tad ieraugām visas šīs lietas citādā kopsakarā: ka tā nav tikai kāda epizode Pestītāja dzīvē, bet kādi būtiski ieskati cilvēku dzīvē, viņu vērtībās. Kad kāds jauns cilvēks Viņu uzrunāja …: “Lapsām ir alas, putniem ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Nekur nav klāts galds. Iet pa lauku, plūc vārpas. Pestītājs iegriezies pie šīm divām māsām, ar lielu prieku pieņemot šo māsu ielūgumu. Tas Viņa dzīvē ienesa gaišumiņu, kādu Viņš ne vienmēr sastapa. Būt šajā jaukajā, viesmīlīgajā mājā – Viņš to neatraidīja. Viņš nebija tas askēts, kā Jānis Kristītājs, kas gāja tuksnesī, lai vairāk varētu koncentrēties garīgām lietām. Pestītājam tas nebija vajadzīgs. Viņš neatraidīja nevienu no māsām. Kas taisno dzirdīs ar malku ūdens, tam viņa alga nezudīs. Arī šajā cenzētajā Martā – tā nebija formāla kafijas tases pasniegšana – Viņam, kam nekur galds nav klāts – diakonija, kalpošana, kam ir garīgs raksturs, neraugoties, ka tā izpaužas ārīgi: paēdināt izsalkušos, apģērbt kailos – tas viss pieder pie reālās dievbijības, un tas arī šajā gadījumā nāk no dedzīgas sirds darīt, ko tik vien var. Tomēr Pestītājs kādu robežu novelk, kad Marta ļoti nopūlējusies grib, lai lietas būtu vēl labāk: pārmet māsai – tad Pestītājs iebilst, ne tikai kontrastējot vienu māsu otrai, bet parādot kalpošanas dziļāko būtību: kalpojošu sirdi un rokas. Nevis organizācija. Pasaules posts. Mēģinājumi sagādāt pārtiku trūcīgajām tautām: miljoni tiek nosūtīti aiziet un dara savu darbu. Bet tas ziedojums, kas ir nācis no sirds, pazūd šajā grandiozajā organismā. Tava kalpošana lai ir tava kalpošana. Ar savu pārmetumu māsai, ar vēlēšanos padarīt vairāk, labāk pazūd tiešais, vienīgais, īstais. Šeit, kur tas izpaužas īpašā upurī – tas prasa personīgo un tikai personīgo un nevis kolektīvo attieksmi.
Marija. Viņas priekšrocība …? Homilētiskā interpretācija. Marija grib dzirdēt Dieva vārdu – tas ir tas labākais, kas var būt. Ne palīdzot mājas darbos … Garīgi ieinteresēta persona, kas atraida visas citas lietas, izmanto, kamēr šis viesis ir šeit – viņi neprasīja, klausījās. Tomēr tas ir kā citādi. Viņa nosēdās pie Jēzus kājām un klausījās. Viņa varēja sēdēt turpat uz kāda sēdekļa, bet viņa sēdēja pie kājām. Šinī pozā, ja tā varētu teikt: būt pie kāda kājām, nozīmē dziļu pazemības un godbijības stāvokli. Laikos, kad vulgārā demokrātija, brīvība, brālība, un vienlīdzība nebija saēdusi cilvēka dvēseles maigākās stīgas. Pie Marijas mēs redzam šo dziļo pazemību, ne tikai klausīšanos.
Vulgārā un banālā pieeja avīzēs: Ulmanis (kurš?) aizbrauca. Tā kā ganu zēni uzsit viens otram uz pleca un nosauc vārdā. Izrādās šeit ir runa par Valsts prezidentu. Dānijas ķēniņiene: “Margarita Rīgā.” Pieklājības un cieņas trūkums aizvaino arī to, kas malā stāv. Mēs runājam ne tikai ar muti, bet ar visu ķermeni.
Pie Jēzus kājām – mūsu stāvoklis pie Viņa ir pazemības un goda stāvoklis, un skats, kas ir pavērsts uz Viņu ir no apakšas uz augšu. Tagadējā ļoti liberālajā laikmetā tas ļoti zūd.
Marija ir izvēlējusies labāko daļu – jā, bez šaubām. Sēdēšana pie Jēzus kājām Marijai varēja nozīmēt ļoti daudz. Bet tas nenāca ar tādu, ar pašu par sevi saprotamu dabīgo (nedabīgo) izturēšanos. Godbijība pret Kristus personu.
Padomju formula cilvēku attiecībās: Padomju pilsonis neko nelūdz, viņš prasa, viņam ir tiesības – var iet pie direktora ar cepuri galvā, uzsist un prasīt.
Stāvoklis pie Jēzus kājām ir tas būtiskais.
Lēnprātība – viens no īstas dievbijības izpausmes veidiem.
Dievbijīgos cilvēkos ir dziļi izjusta pieklājība.
Jēzus neatraida diakoniju.
