Kāpēc ir tā, ka Viņš var iedot šo varu - staigāt pār čūskām un skarpijiem arī saviem mācekļiem? Mēs neviens nevaram sacīt: ej pie tā cilvēka un dziedini viņu – nekas tur neiznāks.
Jēzus vārdi, kurus mēs nevaram samērot ar cilvēka: Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas Man tic – tas nemirs ne mūžam … Ja mēs šos vārdus izrunātu viens uz otru … Kā es varu pateikt: ticiet man, tad jūs mūžīgi dzīvosiet. Es pats neesmu mūžīgs dzīvotājs.
22.-23.p. Jēzus ļoti skaidri parāda savas atnākšanas, klātbūtnes ārkārtīgo vienreizīgumu, kas iet cauri praviešu rakstiem kā ilgošanās: kaut tu debesis pārplēstu un nokāptu zemē – te tas notiek.
Te pamatojas, kāpēc saka: ejiet un izdariet tā, un to izdarījuši apzinieties, ka tas ir jūsu uzdevums, nevis jūsu spēks.
Gudrajiem un prātīgajiem apslēpts , atklāts bērniem. Kad Jēzus izdzen no tempļa pagalma, kas tirgo – ar kādām tiesībām tu to dari? Bērni gavilē – cik savādi. Vai bērni ir nesaprātīgi? Nesaprot notiekošo un izpauž savu prieku? Tagadējais materiālisms – viss, ko bērns dara, runā ir nesakarīgs. Tomēr modernā fizioloģija ir spiesta atzīt, ka, tā saucamais, bērns ir jau cilvēks. Viņš reaģē pat pirms piedzimšanas – uztver kādā uztverē. Neliedziet viņiem Dieva valstību – viņi jau dzīvo Dieva valstības izjūtā, priekšnojautā. Paceļ savas balsis, kur redz Pestītāja darbu. Bērnu izpratne vēl nav materiālistiski samaitāta.
Mūsu ticības lietas. Mārtiņš Luters ir pielīdzināts šiem bērniem, kad viņš skatās uz Svētajiem Rakstiem – tāpēc, ka tie to saka – tas ir. Pirms un pēc Lutera ir bijis daudz gudru, bet samudžinājušies filozofijās. M. Luters kristīgajā pasaulē ir ienesis šo vientiesīgo, bet īstenībā dzīli, izjusti pareizo skatījumu – uzticība tam, kas to ir teicis. Uzskats par Svēto Vakarēdienu. Materiālistisks cilvēks saka: tas tā nemaz nevar būt, jo Jēzus ir tikai tāds pats cilvēks kā mēs – tāpēc lielajiem, gudrajiem šīs lietas aiziet garām (burtiskās).
Galvenais nav brīnums, bet tas, ka mūsu vārds ir rakstīts debesīs. Brīnumi – pierādījums ticībai? Labie darbi, kas tiek kaut kur iereģistrēti kontā. Nē. Viena daļa tiek apmānīti un otra daļa apgrēcināti. Pat, ja viņš būtu mirušo piecēlis – tas viņam nepieliek neko vairāk (ja tas ir Dieva uzdevums). Etiopietis un Filips. Filips nav nekas – viņš ir tikai izpildījis kādu uzdevumu, un etiopietis brauc priecīgs tālāk. Filips ir darījis vienu darbu Kristus pilnvarā. Ja mēs ko spējam – tas nav no mums, bet no Kristus.
72 mācekļu atgriešanās un Jēzus prieks
Jēzus mācekļi. Nevis 12, bet lielāks pulks, kurus
Pestītājs ir sūtījis pa divi pārstaigāt jūdu zemi un sludināt. Šeit – mācekļu
atgriešanās, kad viņi nāk ar tādu kā pārskatu: kas ir darīts, padarīts. Viņu
panākumi ir viņus sajūsminājuši un viņi stāsta, ka pat ļaunie gari padodas un
paklausa. Ļoti cilvēciska reakcija uz labi veiktu uzdevumu. Jēzus uzdevuma
ārkārtīgums. Mācekļiem ies līdzi dziedināšanas, ļauno garu izdzīšanas ... Vēlāk
Pēterim un Jānim nāk līdzi tā dāvana, ka viņi pieceļ slimo pie dievnama
vārtiem. Bet Pestītājs viņus tā kā drusku nobremzē: nepriecājieties par to – es
jums esmu devis to spēku, ka variet staigāt pa čūskām un skarpijiem, bet
priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir debesīs rakstīti. Cilvēki var teikt:
redz, kā man izdevās. Ka cilvēkus slavē izcilu darbu, notikumu dēļ – kā es
varēju atbildēt, palīdzēt ... Te stāv briesmas iekrist pašslavinājumā,
aizmirstot, ka tās nemaz nav mūsu lietas, bet Pestītāja pavēles izpildījums:
mēs esam tikai kā vidutāji.
Listrā grib
upurēt mācekļiem kā dieviem. Cik glaimojoši! Cik cilvēks viegli iekrīt un
nepamana, ka ar šo glaimojumu tiek pateikts vairāk kā ir. Apustuļiem jāsaplēš
savas drēbes un jākliedz pūlī – mēs esam tādi pat cilvēki kā jūs. Svinībās –
kas tas cilvēks tik nav bijis. Tas viss ir glaimi un pārspīlējumi. Bet cik
lielas lietas Dievs dara. Apustulis Pāvils uzskaita, ko visu viņš ir izturējis:
sitienus, vajāšanas, briesmas. Viņu vajadzētu celt augšā goda šūpolēs. Bet, kas
es esmu, tas es esmu caur Kristu. Viņš nesaka: redzi, es to izdarīju. Pestītājs:
es esmu jums devis spēku, ka varat iet pār odzēm un skarpijiem. Ēdiet, ko jums
pasniedz, sludiniet Evaņģēliju. TO es jums esmu uzticējis darīt. Cilvēki ir
vāji. Viņiem patīk, ka viņiem piesprauž kādu goda zīmi. Bet, kad viņš mirst un
vairs no viņa nebaidās – tad pasaka, kāds viņš bijis negantnieks.
Jēzus: tad
sakiet: mēs esam izdarījuši tikai to, kas bija pavēlēts.
Nepriecājieties,
par to, ka gari jums paklausa, bet , ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs. Dievs
Tas Kungs uzlūko žēlastībā cilvēku. Viss tas, kas ir darīts, ir tikai nelietīgā
kalpa darbs, un tad cilvēks visu cilvēcīgo augstprātību apzinādamies: esi man
grēciniekam žēlīgs. Arī tā cilvēka dvēsele, kas ir darījis lielos brīnuma
darbus – ir varējis kādu dziedināt, varējis pavērst kāda skatu uz Dieva
valstību, apzināt savu cilvēcisko nesamērību pret Dieva žēlastību un saka: esi
man grēciniekam žēlīgs. Lai dvēsele nebūtu samaitāta godkārē, pašapziņā,
pašpaaugstināšanā ... Bet redzi, - mēs esam tikai to darījuši, kas ir pavēlēts.
Tas cenzējums tad ir pie Dieva. Rūpējieties par to, lai jūsu vārdi būtu tur
zināmi. Cilvēks, kas sevi apzinās savā vājībā un nespēkā, ir pagodinājis Dievu
savā pazemībā.
Tālākais ir
uzrakstīts ...
