|
Datums:
Tēma: Lk.9:57-62; (Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Tas ir ļoti īss Evaņģēlija tēlojums, kurā mēs redzam cilvēku dažādās attiecības pret sekošanu Jēzum. Katrā ir kaut kas cits un tos visus apvieno kaut kas viens. Cik dažādi ir bijuši cilvēki, kuri ir meklējuši pievienoties Jēzum. Kurš nebūtu bijis sajūsmināts, dzirdēdams Jēzu? Jēzus saka Pēterim: “Nāc man līdzi!” Un šis dzīves pārbaudītais vīrs un kurš ir arī uzmanīgs un skeptisks pret dzīves jauninājumiem – viņš pamet savas laivas un iet viņam pakaļ. Kurš nebūtu sajūsmināts par viņu, jo Viņš runāja ne tā kā rakstu mācītāji: tur bija Gars un dzīvība. Kurš varētu palikt neierosināts, neizjust aicinājumu, ja vienīgi viņš nebija ieslēdzies farizeju cietsirdīgā paštaisnībā. Tomēr katrs no šiem cilvēkiem ir citāds: “Es sekošu Tev, lai kurp Tu ietu.” Kas viņu saistīja pie Jēzus? Jēzus runāja kā pats varenais, dziedināja, piecēla no nāves. Jēzus darīja tādas lietas, ko neviens nevarēja darīt – šis cilvēks gribēja iet līdzi un redzēt, kā tas viss notiks. Bet cik ārkārtīgi bezrūpīgam ir jābūt māceklim, kā putnam, kā puķei; kā Jēzus ir sacījis: “Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities” (Mt.6:25). Bet šim vienam cilvēkam viņš saka savādi: “Lapsām ir alas un debesu putniem ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt” (Lk.9:58). Kas tas ir? Tā ir pati pirmā pārbaude – jā, bet kā es nodrošināšu savu dzīvi? Padomā, vai tu to vari? Traģiskais moments – sajūsma, kas aizdegas no tā, kas ir jau kaut kas gatavs. Cik labi būtu staigāt līdzi šādam gudram un svētam cilvēkam. Ir daudz šādi vilinājumi, kad lūkojas Jēzū Kristū. Bet kas rūpēsies par to, kur man būs galds klāts – kā es iztikšu, ja es iešu pakaļ Jēzum? Vai draudze būs tik liela? Mēs par viņu vairs neko nedzirdam: Jēzus viņam kā aukstu ūdeni uzlēja, un viņa karstumiņš apdzisa. Ja vēl būtu zināms, kur ir pajumte, kas par to man būs, ja es visu pametīšu, kas man ir – Jēzus par to nedomā.
“Un citam Viņš teica: “Seko man!”” Un šis cilvēks būtu gatavs sekot, bet ir vajadzīgs nokārtot dažas svarīgas lietas. Kas varētu būt svarīgāks par mirušo tēvu? Tas būs tikai kādas pāris dienas, un tad varēs iet līdzi Jēzum … Bet vai varēs? Mūsu dzīve pastāv kā ķēdes, kur virknē gredzeni savīti cits ar citu, tos nevar vienu no otra atraut – tie ir saistīti. Nu labi, tēva bēres, bet tad mantojuma lietas, tad varbūt tiesu procedūras, kad vieni prasa un citi apstrīd … Kā lai atraujas? Ārkārtīgs ir Jēzus savā cietsirdībā: esi norūpējies? – Tie, kas nekārtos garīgās lietas, paši apraks. Viņš negāja Jēzum līdzi. Man māja jāceļ, dārzs jākopj – uz baznīcu varēs aiziet tad, kad visas tas lietas būs padarītas. Kā sastopas mūsu praktiskā dzīve ar nepraktisko Jēzu.
“Un atkal kāds cits teica: "Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā."” (Lk.9:61). Atvadīšanās ir bīstama lieta. Kad cilvēki ir spiesti atvadīties, tad viņi to piedzīvo kā ārkārtīgu žēlumu. Uztaisīt vienu skaistu atvadu vakaru, padziedāt … Bet tomēr tad otrā rītā ir jādodas. Bet varbūt vēl tomēr var atlikt?
Šinī pasaules lietu kārtībā bija viens tāds cilvēks, kas atvadījās – Mārtiņš Luters. Ejot viņam ceļā uznāca negaiss un iespēra blakus kokā, un viņš bailēs izsaucās un deva mūka solījumu Sv. Annai. Viņš studēja jurisprudenci. Mārtiņš Luters deva šo solījumu – neviens taču to nedzirdēja, vienīgi Dievs Debesīs – ja viņš būtu prātīgs cilvēks, tad viņš to neturētu. Mārtiņš Luters pasaka saviem studiju biedriem, ka viņš rītdien dodas uz klosteri. Viņi sanāk apkārt un mēģina atrunāt, lai neizposta savu dzīvi. Otrajā rītā M. Luters ir pie klostera vārtiem un lūdz ieeju – viņš prata atvadīties – it kā neprātīgam solījumam – un mēs saņemam Mārtiņu Luteru, kura vārds vēl šodien ir kā gaiša gaismas strāva.
Dieva valstībā neder, ja pieliek rokas pie arkla un skatās atpakaļ, jo tad arkls neies uz priekšu – tas ir pārtraukums vai pat izbeigums kā apdzisusi oglīte. Kad man būs brīvs laiks, kad man būs vaļas, tad es to darīšu – tādas vaļas nebūs, lai cik laba bija apņemšanās šo pārrunu brīdī. Ar Debesu Valstību, ar sekošanu Kristum ir tāpat. Neatliec uz rītdienu, neatstāj to aiz saviem svarīgajiem darbiem kaut kur ārpusē, tas darīšanu, pienākumu, uzdevumu trauks vienmēr pildās no jauna. Kad tu to esi sadzirdējis, tad šī ir tā stunda, šis ir tas laiks. To mēs redzam pie mācekļiem (Pētera un citiem). Viņi ir kā bērni, kas, tikko padzirdējuši, pamet savas rotaļlietas un nāk līdzi. Vecs vīrs, bet Dieva priekšā paklausīgs kā bērns. Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.
Bet ir taču tik svarīgas lietas, kā tēva bēres, un tad nevar izrauties. Jēzus rauj mūs ārā no atkarības – no ļoti nopietniem dzīves apstākļiem. Pat tādiem, kā Hēroda solījums. Tā reiz esot gadījies kādā misijas stacijā Āfrikā, kad pārrunājot šo Rakstu vietu (par Hērodu), ticis uzdots jautājums: “Ko tu būtu darījis, ja tev tā gadītos?” Un atbilde bijusi: “Jāņa Kristītāja galva neietilpst tajā ķēniņvalsts pusē.” |
