Jēzus farizeja Sīmaņa namā.
Ļoti dramatisks notikums. Te sastopas kādas divas pasaules pie Jēzus, ap Jēzu. Jēzus ir lūgts ciemos pie kāda ievērojama cilvēka, sabiedrībā augsti stāvoša. Pie Jēzus nāk kāds cilvēks, kas ir no visiem cilvēkiem atraidīts un atstumts. Jēzus ir starp šiem diviem cilvēkiem, šīm divām dažādām pasaulēm. Raksturīgākais ir tas, ka šīs divas pasaules attiecas pret Jēzu. Kas ir Jēzus vieniem, kas otriem.
Evaņģēlijs iesākas ļoti lakoniski (36.p.). Cik ļoti vienkārši. Ir kādas viesības. Farizejs ielūdzis kādu viesi; vai tas ir tā, ka mēs esam ielūgti, mēs ieejam un vienkārši apsēžamies. Ir kaut kas, kas ievada to – zināma pieklājība no nācēja, bet vēl vairāk no aicinātāja. Kā Jēzus uzrunā Sīmani … Farizejs ar tādu kā uz leju noskatīšanos grib apskatīt, kas tad Viņš tāds ir – atļauj ienākt savā namā, bet aizmirstās vienkāršās pieklājības formas. Arī mums ienākot kādā namā – apsveicināšanās, viesu saņemšana, pavadīšana dziļāk telpās, lūgšana apsēsties. Austrumos katram nācējam tiek pasniegts ūdens viņa kājām, jo, staigājot sandalēs, viņas ir mazgājamas – tas ir pirmais pieklājības likums. Vēl kādas lietas – tu man neesi ūdeni devis manām kājām, tu mani neesi skūpstījis; Pagodinājums viesim, kad smaržīgā eļļa tiek uzpilināta – nekas no tā. Sīmanis vēro, kas šis Jēzus ir. Ja viņš būtu pravietis, tad viņš zinātu, ka tā sieviete, kas pieklupusi pie kājām, tā ir zemākās kvalitātes, no kuras visi vairās. Tātad, kas šis Jēzus ir? Viņš nav pelnījis nekādu cieņu. Jēzus neaizliedz sievietei pieskarties, ka viņa ar asarām slacina Viņa kājas un žāvē matiem, svaida dārgām zālēm. Kas te ir? Jēzus (kā vienmēr) neizteicamās dievišķās lietas parāda līdzībās. To viņš stāsta gudrajam, saīgušajam Sīmanim. Par diviem parādniekiem: viens parādā nelielu, otrs – lielu summu. Kad parāds atlaists – kam lielāks prieks? Tas taču ir tik vienkārši – Sīmanis saka: protams, tam, kam ir daudz atlaists. Tad Jēzus parāda šo sievu: “Viņa ir daudz mīlējusi!” Ko tad? – To Visuaugstāko. Viņa ir Jēzu redzējusi vai dzirdējusi kaut kur uz ielas, kur Viņš sapulcināja lielu pūli un viņa malā – kā nicināmā – bija klausījusies ar visu savu grēkā pavadīto dzīvi. Ko viņā bija dzirdējusi, mēs nezinām, bet varam iedomāties, ka tas, ko Jēzus bija teicis par Dieva mīlestību uz nelaimīgu grēcinieku, kura sirds salūzt sāpēs. Ļaužu pulks izklīda, bet šī viena sieva bija paņēmusi līdzi, ka Dievs viņu mīl, ka viņas grēki, kas bija daudz, bija piedodami, un viņas sirds, kas agrāk bija nomākta sāpēs, bezizejā .. Mīlestība, pāri plūstošā pateicība, kas tagad nezin kā spētu to pateikt, kā samaksāt to, ka viss tapis jauns. Viņu neattur ne farizeja niknie skati, ka viņa ir ielauzusies svešā mājā. Krist pie Jēzus kājām. Sīmanim nebija nekas vajadzīgs no Jēzus – veseliem ārsta nevajag. Tas izklausās tik ironiski, rūgti, notiesājoši – nav neviena taisna, it neviena. Sīmanis, kas sevi redz taisnu, ka būtu labprāt iztrencis šo sievu, un šo “pravieti”, kas nav nekāds pravietis, kas nav pat tik daudz cienīgs kā ūdens lāsi kājām. Sīmanim nav nekas vajadzīgs no Jēzus. Jēzus ir tikai tāds pētījuma objekts. Tā saucamā pētniecība ar jau iepriekšēju nodomu atraidīt – zināt, ka šis Jēzus nav neko pelnījis, bet var līdz mājas slieksnim palaist – paskatīties, kas tad Viņš ir. Viņš klusē līdz zināmam brīdim. Viņš atļauj arī tagad avīzēs sevi pārbaudīt. Viņš mums neko nevar dot, Viņš ir tas, kas darbojas ar tiem mazvērtīgajiem, bet vienam kārtīgam cilvēkam ar viņa ticības lietu izkārtojumu – viņš šo Jēzu var tikko pārlaist pār sava nama slieksni un arī lai Viņu kritizētu. Cilvēks, kas nekad nav ļāvis atslēgt savu tumšo kambari, kur ir pilns čūsku un visādas negantības. Cilvēks baidās, ka Jēzus var tur ieskatīties. Bet kamēr Jēzus tur nav ieskatījies – gaisma tur nav ienesta – paštaisnībā, savā lieliski noorganizētajā dzīvē. Varbūt, ka farizejs ko saprata, bet Evaņģēlijs to nesaka. Viņam nebija nekā ko mīlēt, jo viņam nebija nekādu parādu ne cilvēku, ne Dieva priekšā; rūpīgi noslēdzis savus tumšos kaktus, neļaudams nevienam tur ieskatīties, un arī pats tur neskatījās.
Bet kas notiek ar šo sievieti – kā gaisma aprij visu tumsu un kāda mīlestības kvēle nāk no viņas. Šajā nelaimīgajā sievietē (būtībā laimīgajā) – kas ir katra cilvēka ceļš: sastapšanās ar Jēzu, kad sadeg viss negantais un viss ir tapis jauns – un pretī nāk šis mīlestības parāds: “Kā es tam Kungam maksāšu Viņa labdarības?”
50.p. “tava ticība tev ir palīdzējusi.” Kad sieva bija ļaužu pulkā, kur Jēzus runāja par Dieva žēlastību, grēku piedošanu. Kā arī tagad – daudz reiz cilvēki saka: nu jā, tas jau bija toreiz, vai tas uz mums būtu attiecināms? Bet šī sieva satvēra šos Jēzus vārdus – nāciet pie manis, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi – uzticēšanās Jēzus vārdiem – līdz ar to tas ārkārtīgais prieks, kas viņu pārņēma. Viņš taču to teica man. Tev palīdzēja tava ticība, tāpēc tagad ej ar mieru. Tev ir piedoti tavi grēki! Šī ticība tūdaļ izpaudās lielajā priekā un pateicībā.
Nevis pašiedvesma, nevis manipulācija ar vārdiem. Lai gan ir cilvēki, kas savu dzīves jauniesākumu ir saņēmuši tā, ka kāda no rakstu vietām “uzlec viņiem virsū” – tas taču man ir teikts – Dieva Vārds ir dzīvs. Satvertība pār svēto Augustīnu viņa vētrainajā dzīvē. Lielā dvēseles izmisumā viņš bija nonācis nespējā tikt ar sevi galā. Rīta agrumā dzird vienu balsi: Tolle lege … Ņem un lasi. Atver Svētos Rakstus. “Nakts ir pagājusi, diena ir tuvu klāt nākusi, noliksim tumsības darbus, tērpsimies gaismas drēbēs” (Rom.13:12).
M.Luters Svētos Rakstos pēkšņi ierauga ka Kristus mūsu grēku dēļ miris: “Man bija tā, it kā manā priekšā Paradīzes vārti atvērtos.” Mācies Kristu. Tas pats bija tajā sievā, kas tik ļoti satrieca, uz ko viņa nekādi nevarēja cerēt, ka viņa savā dzīvē varētu būt cilvēks. Tas ir maz sacīts. Tāpēc tā mīlestība par milzīgu parādu – kapitālu, kas ir atlaists.
Ir slimības, kuras neliek sevi manīt, kuru inkubācijas periods ir ļoti ilgs, lēns. Piemēram, lepra – gadiem nav nekādas izmaiņas. Tropu zemē cilvēks – kas staigājis basām kājām, pēkšņi sāk valkāt sandales, jo viņš visu laiku sevi ievaino. Audu atmiršana – piedauzīdamies pie akmeņiem nejūt sāpes. Ir hroniskas kaites, kas neliek sevi manīt. Darbojas ar kādiem sabrukšanas procesiem – pēkšņi ir sabrukums. Jēzus diagnoze – redz cauri – tu saki, ka nekas nekait, bet ir. Nav neviena taisna, it neviens. Visi ir grēkojuši Dieva priekšā, un visi tiek taisnoti caur Jēzu Kristu.
Iedzimtais grēks. Mazi, mīļi bērniņi – kas tādā par grēku? Paraugieties mazos, mīļos bērniņos, sevišķi tad, kad viņi kļūst drusku aktīvi, kad savos rotaļu laukumos sastopas ar tādiem pašiem līdzīgiem. Otrs sniedzas pēc mantiņas, bet pirmais nāk ar savu dūrīti. Egoisms. Vai tad vecāki būtu iemācījuši viņam to dūrīti lietot? Domājams, ka nē. Tas ir jau iekšā. Grēks ir un iedzimtais grēks ir tas, ko mēs iemantojam un nesam sev līdzi, un diagnoze ir: “Nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kuram nebūtu savā lūgšanā jāsaka: “Esi man grēciniekam žēlīgs.””
Arhibīskaps Tūrs: mācītāja, “es” lietošana. Mācītājs drīkst lietot vārdu “es” tikai divos gadījumos: “Es nabaga grēcinieks” un “Es Tev pateicos, Dievs”.
