Datums: 1996.g. 9.janvāris
Tēma: Lk.5:27-32; (Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
27.-28.p. “Un pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, pie muitas sēžam un uz to sacīja: "Nāc Man līdzi." Un, visu atstājis, tas cēlās un sekoja Viņam.”
Pirmie divi panti mūs īpaši saista. Kāds atgadījums, sagadīšanās ceļā. Pie muitas sēž muitas darbinieks Levijs, kuru aicina Jēzus. Viņš atstāj visas lietas un dodas Jēzum pakaļ. Kā tas varēja notikt? Muitnieka amats bija ļoti atbildīgs: iekasēt nodevas par ievestām un izvestām precēm, norēķināties ar valsti. Amats, kas cilvēkam var dot prāvus ienākumus. Evaņģēlijs kādreiz ir ārkārtīgi īss savos vērtējumos. Kāpēc Levijs to darīja?
Laika zīmes – svītriņa debess malā, citādi ārkārtīgi jauks laiks, un tad pēkšņi uznāk negaiss.
Kur nauda grozās – tur paslēpies pats nelabais – ripiņa, kas aicina: nāc man līdzi, es tevi darīšu bagātu un laimīgu. Caķeja posts: ko viņš bija paņēmis, novīlis valstij, to viņš tagad grib četrkārtīgi atlīdzināt.
Ne velti rakstu mācītāji pēla šos muitniekus, bet viņi nebija labāki: atraitņu nami, bāriņu tiesa.
Tikko kā Valkas muitnīcā apcietināti gandrīz vai visi darbinieki. Skaistas mājas – kā pilis – saimnieks jau sēž cietumā. Levijs bija līdzīgā situācijā. Jēzus to jau redzēja un tāpēc šis uzaicinājums: “Nāc man līdz …”. Prom no šīs naudas kaudzes. Jēzus viņu ir atbrīvojis no kaut kā ļoti smaga. Jēzus – lielais atbrīvotājs, kas ieskatās cilvēka dvēselē un lasa viņā visu šo sirds mocību, grēcīguma apziņu, bailes no iespējamā soda. Visa priekšrocība būt šajā amatā guļas uz viņu kā briesmīga nasta.
Viņa otrais vārds ir Matejs, un viņš ir uzrakstījis par Jēzu visu, ko ir redzējis, dzirdējis. Tā ir pirmā grāmata Jaunajā Derībā. Jēzus aicinājums uzrunā apslēpto cilvēku, kādi mēs esam visi, kuru neviens nenojauš no ārpuses, ko mēs varam nest, kā savas sāpes, grēku, mērķus … Jēzus to visu redz un arī to, cik ārējais cilvēks var to maz izpaust.
Amerikas nēģeri, kas padarīti par vergiem, ir pastāvējuši ar savu dievbijību:
Nobody knows my sorrow,
Nobody knows my pain.
Jesus knows my sorrow,
Jesus knows my pain.
Šajā vientiesīgajā dziesmiņā ir pateikts arī viss. Šis viens skats, ar kādu Jēzus pieskaras Levijam, ir kā zibens, kas visu apgaismo. Levijs zina, ka viņam ir jāiet …
Bet tas neattiecas tikai uz Leviju, bet arī uz mūsdienu cilvēku un katru cilvēku vispār. Mēs esam tādā īpatnējā noslēgtībā, ka ne pats sev, ne cits var būt palīdzīgs. Daudz kas kavē atklāt šo iekšējo cilvēku. Iestrēgums grēcīgā dzīvē, nedabiskos dzīves stāvokļos, pie kuriem nevar ne palikt, ne izkļūt. Jēzus saka šo atbrīvotāja vārdu: “Nāc man pakaļ!” Vispārējo lietu juceklī dzīvojot, sastopoties ar šo vārdu – viss nokrīt kā tādi kankari un cilvēks ierauga patiesu dzīvi … Pavisam kas cits nekā sākotnēji dzīvotā.
Prieks būt Jēzus klātbūtnē. Levijs, Caķejs to saprata. Caķejs bija izteiksmē bagātāks – viņš plūda pāri no sava prieka. Matejs to bija dziļi izteicis un bija gaidījis.
