Datums: 1993.g. 9.jūlijs
Tēma: Lk.5:1-11; (Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Padoms Sīmanim: “Dodies uz augšu!” izklausās dzejnieciski. “Tāpēc, ka Tu saki” (uz Tavu vārdu). Sīmanis ir pārliecināts, ka šī paļāvība Jēzum nes kaut kādu piepildījumu. Šajā Pētera paklausībā guļ iekšā visa Pētera stāja. Kaut tu lepns paliktu – kaut tu paliktu pārgudrs – tad tev neviens nevarēs palīdzēt. Šī cilvēka gudrība ir arī viņa nelaime. No vienas puses – kritiskā pieeja: neticēt katram garam, bet pārbaudīt, vai tas ir no Dieva – veselīga kritika, un no otras puses - pilnīga piekrišana Jēzum: nekomplicēti cilvēki.
Kad farizeji sūta pie Jēzus “policistus”, lai Jēzu apcietinātu – tad viņi atgriežas bez Jēzus: vēl neviens cilvēks nav runājis kā šis (no Viņa nāca tāds spēks …). Tāpēc arī Sīmanis saka: “Uz tavu vārdu, jā”. Kad viņi atgriežas ar pārpildītām laivām, tad Pēteris ir iztrūcies, viņam bail no Jēzus klātbūtnes – jo viņam iet līdzi spēks, kas vairs nav cilvēka spēks, šeit ir darīšana ar ko citu. “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki” (2.Pēt.1:16) – mēs paši to esam pārliecinoši piedzīvojuši. Kā var cilvēks tā apsviesties, kā tas var notikt? Vispirms Jēzus saka: nebīsties. Un tālāk: no šī laika tev būs cilvēkus zvejot. Vai tas nav paradoksāli? Pilnīgi neiedomājam lieta Pēterim, kas visu mūžu ir bijis vienkāršs darba cilvēks. Bezierunu pakļaušanās – tātad mūsu cilvēku iebildumi vairs tur neiet nekam klāt. Atstājuši tīklus, tie iet Viņam pakaļ. Uz kurieni? Viņam nav kur galvu nolikt. Kā es varu paiet? Mani soļi sametīsies. Nemaz nevaicā, ko darīsim. Kā tāds padsmitgadīgs puišelis. Pie šī nobriedušā prāta, sakrātās dzīves pieredzes. Jēzus redz visu, pat to, ka šis cilvēks kādā reizē būs nespēcīgs un pat Viņu aizliegs. Tomēr Viņš Pēterī saredz šo vienīgo pamatu – klinti, uz kura var celt savu Baznīcu. Cilvēcīgās īpašības. Pamatā ir šī klints īpašība. Šī dziļā izjūta par Jēzu, kas Viņš ir. Paklausība un nešaubība. Ja Tu, Kungs, saki. Dzīves apstākļi, visi sakārtojumi, tam turas pretim. Mūsu dienās Viņa Vārds ir kļuvis par apstrīdēšanas objektu. Ņem to, kas mums varētu patikt, likties interesanti. Viņa Vārds izdziest. Šie zinātnieki pasaka: tas Vārds nav īsts, pārrakstīts … - tas nozīmē nebūt cilvēku zvejniekiem, paliekot pie šīs kritikas.
Sargieties no moto sprediķiem. Piemēram, “Doties uz augšu!” – kļūt pilnīgākiem, vērtīgākiem … tā jūs iztukšojat Evaņģēlija vārdu. Tā var sajūsmināt cilvēkus, bet tās ir putas, kas iet garām. Tas nozīmē doties tur, kur tu biji – kur tu meti tukšā – bet šoreiz uz Jēzus Vārdu. Sprediķošana nav māksla, jāprot tikai apliecināt. Kancelē – īsa lūgšana, ko nobeidz: “Kungs, neļauj, ka es Tevi aizēnotu, aizstātos priekšā!” Pāvils korintiešiem: “Pie jums nākdams, brāļi, es nācu nezināšanā un lielā drebēšanā, pie jums nezinādams neko citu, kā tikai Kristu un to pašu krustā sistu,”
