Datums: 1994.g. 14.janvāris
Tēma: Lk.3:19-23. 4:1-42; (Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Jāņa Kristītāja kristība – simboliskā nomazgāšana. Kristīgā Baznīca to stingri atšķir no Kristību sakramenta. Jānis Kristītājs ir Vecā Derība savā beidzamajā vārdā. Bauslības cilvēks: muitnieki neesat netaisnīgi, karavīri – nelaupāt, padomi cilvēka morālai stājai un rīcībai. Farizeji – jūs odžu dzimums. Es jūs kristīju ar ūdeni, tas, kas pēc manis nāks, jūs kristīs ar uguni un Svēto Garu. Visi šie pamudinājumi skar tikai mūsu ārējo cilvēku: ko mums būs darīt? Vārdi, kas krīt dvēselē. Visa cilvēka ārējā izdarība – jūs liekuļi, kuru dvēsele paliek vecā, aukstā, vienaldzīgā. Humanitārie pasākumi, kas grib pasauli pārveidot – bet uz šī ūdens nevar nekā uzcelt. Kur nav nācis Dieva gars, kamēr cilvēka dvēsele nav pārkausēta, visa ārējā cilvēka izdarība ir tukša. Nobaltētie kapi – iekšpusē trūdu un negantības pilni. Pēkšņi visi desmit Dieva baušļi mūsu priekšā it kā nobāl. Mēs nemaz tik slikti neesam (piektais bauslis …). Bet, kas uz savu brāli dusmo, tas jau viņu ir nokāvis savā sirdī, vienīgi bailes no soda viņu attur. Visa Bauslība top kā kaut kas jauns.
Ieraudzīt Jēzu. Kristības brīdī Dieva Dēls, cilvēka miesā nācis, pakļaujas Jāņa Kristītāja uzaicinājumam. Viņš dodas atkal tuksnesī. Ko var sadarīt tuksnesī 40 dienas? … gavēdams, Dievu lūgdams … Divi bruņošanās veidi, kā stāties pretīm tam, kas viņu cenšas novest sānis, kavē koncentrēties. Kāda ir jēga šim tuksnesim, šai pārbaudei? Tiek kārdināts; piedāvājumi, kas var būt vērtīgi, labi.
Izsalcis – saki, lai šie akmeņi kļūt maize. Jēzus pats būtu paēdis. Pašlaik – kāda ir tā vara, kuras rokā ir maizes došana vai nedošana? Tam piekritīs ļaudis, tas varēs vadīt ļaudis, kuru dzīves saturs ir dienišķā maize. Maizes pātaga. Atkarīgais un vergs būs ar mieru arī to darīt, kas viņam nepatīk. Labvēlis, kas pabaro – kāds humanitārs darbs. Došu vai nedošu ir patiesās “maizes kungu” vienīgās domas. Nevis sirds iežēlošanās, bet kā vara varētu tikt uzturēta. Jēzus negrib būt šis labdaris. Kas caur muti ienāk, tas atkal aiziet. Cilvēks nedzīvo no tās barības, bet no Dieva vārda. Patiesības, kas atdzīvina, atjauno. Kas liek ne tikai maizi prasīt, bet arī lauž pēdējo riecienu ar to, kam nav.
Otrs kārdinājums. Mesties zemē no augstās celtnes, parādīt, ka tu esi supercilvēks – teoloģisks kārdinājums – velns atrod pareizus vārdus – pārprastā teoloģija. Kārdinājums pielikt klāt šo teoloģiju pie savām izdarībām, pie savas karjeras. Dziedināšanas. Manipulēšana ar Dieva Vārdu – Dievs Tas Kungs to tā ir pavēlējis.
Cilvēki, kuri nekaunas sevi saukt ne tikai par praviešiem, bet par dieviem.
Mēs nevaram no Dieva prasīt to, ko Viņš vienreiz ir darījis – mums nav atļauja no viņa. Tie sludina vārdus, ko es viņiem neesmu pavēlējis teikt.
Beidzamais kārdinājums – vara (pār visu pasauli) – vislielākais kārdinājums. Varas slāpes ir briesmīgākas par visām tuksneša slāpēm. Varas kārie, kas pasauli gribējuši uzbūvēt no jauna daudz, daudz labāku.
Vara pār otru cilvēku – piepildīt savu varaskāri.
Cilvēkus var viegli aizvainot – pravietis netop savā dzimtenē cienīts. Ļaunie gari Jēzu pazīst. Gudri mērenais cilvēks aiziet garām un aizvainojas, ja viņam kaut kur pieskaras pie viņa pašapziņas.
