Datums: 1997.g. 10.janvāris Tēma: Lk.2:40-52;
(Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
--------------------------------------------------------------------------------
Gājiens uz Jeruzalemi, uz lielajiem jūdu izlīdzināšanas svētkiem. Divpadsmit gadu vecumā viņi ņem līdzi savu dēlu. Dieva žēlastība bija ar Viņu. Glīts, skaists jauneklis – Dieva un cilvēku priekšā. Ne audzināšanas ieradums, pakļautība mājas kārtībai – vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas Tēva lietās? Ir vēl viena reize, kad Viņš dodas uz templi – jājiens uz vienkāršā nastu nesēja dzīvnieka – kā ķēniņš, tomēr ne uz zirga un bruņots. Jūs neziniet, ka mana Tēva nams ir lūgšanu nams. Kur tāda valoda ir nākusi? Sarunājas templī – ļoti dziļa saruna. Es esmu šis templis. Ja jūs šo templi noplēsīsiet, tad Es to trīs dienās uzcelšu. Kaut kas vairāk kā Dieva žēlastība kādā vispārīgā veidā. Kaut kas, ko Jānis Kristītājs saka: “Pēc mani nāk kāds, kam neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas.” Te nav tikai kārtīgs, labi audzināts jauneklis – Viņa uzdevums ir lielāks – sava Tēva lietās. Gani, austrumu gudrie krīt ceļos, kā tikai kāda ķēniņa priekšā var krist ceļos. Gāja uz Nācareti un bija tiem paklausīgs. Un pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva – tāpat kā visi citi bērni. Apslēptais Dievs, kā saka teoloģijā. Ļaunie gari Viņu pazīst. Visa cilvēka dzīve mums atslēdzas tikai tad, kad mēs iepazīstam Jēzu, ieraugām Jēzu. Kad nosirmojuši, nopietni cilvēki var vairākas dienas palikt runājoties ar Jēzu, šo bērnu. Šī satvertība. Vērojiet, kur viņi sastopas. Ieraudzīt to Viņa visvarenību.
