Datums: 1995.g. 8.decembrī
Tēma: Lk.1:34-56; (Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Par Jaunavu Mariju evaņģēliskā Baznīcā nemēdz daudz runāt. Mēs zinām, ka katoļu Baznīca ar viņas godināšanu ir atbīdījusi nost viņas dēlu Kristu. Īstenībā tas nav pareizi: ir jāatšķir divas lietas: kāda ir katoļu Baznīcas nostāja un ko mums vēstī Evaņģēlijs.
Eņģelis ir Mariju uzrunājis, un ko viņa uz to saka? Viņa saka: Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc Viņa prāta. Sākumā viņa nevar saprast to, kā viņai jākļūst mātei. Bet tad viņa saka: “Es esmu Tā Kunga kalpone.” Kalps ir saistīts ar kunga gribu. No uzticīga kalpa tiek prasīta uzticība, neatraušanās, neaizbildināšanās. Tas nav tik viegli. Uzdevumi, kādus mēs saņemam ne tikai no Dieva. Kalpošanas pilnība ir paklausība un reizē uzdrošināšanās. Vajadzētu teikt: “Es nevaru, es negribu to uzņemties.”
Ja Dievs dod mums kādu uzdevumu, tad Viņš dod mums arī spēku, Viņš pārredz visas lietas. To atrod arī Marija. Viņa nav ķēniņiene. Elizabete piedzīvo šo notikumu atsevišķā veidā. “Mana Kunga māte”. Šis nepiedzimušais bērniņš Elizabetei un arī visiem citiem ir jau Kungs, varenais un lielais. Marija sevī nes ko tādu, kas ir lielāks nekā viņa pati. Augsti teicamā starp sievām – viņai vienīgai ir pielikts šāds vārds. Un svētīga tu esi, ka tu esi ticējusi. Mēs te varam vilkt kādu līniju uz Paradīzi – Ieva, kas pārkāpa Dieva prātu. Te otra sieviete nāk kā izlīdzinātāja tam, ko sagandēja Ieva. Šeit jaunava Marija ir kaut ko definējusi no sievietes uzdevuma vispār. Izlīdzinājuma brīnuma – Kristus – nešana sevī, kas satrieks čūsku, kas bija pievīlusi Ievu. Tagad cilvēki iegājuši kādā sensāciju meklēšanā un ap sievietes vārdu tie tinas. Kaut kas ir ļoti nepareizi. Lūkojoties mūsu māsās, meitās, mātēs mēs kaut kā nepaskubinām, ļaujam iet šķērsu ceļu. Dzīvība ir brīnums. Sieviete ir dievišķā uzdevuma nesēja, dzīvības tālāk auklētāja. Šeit – Tā Kunga kalpone. Marijas pazemība un paklausība tik bijājamā uzdevumā sev līdzi nes to noslēpumu, ka katra dzīvība ir Dieva devums. Šeit ir aicināta sieviete. Augsti teicamā – uzdevuma lielums – viņai piešķīris šo vārdu. Šeit ir apzīmējums sievietei vispār tā uzdevuma dēļ, ko tā pilda – palikšanā, neizvairībā šī uzdevuma priekšā. Ne tā, ka viņa pati varētu rīkoties ar šo dzīvību, kas viņai dota, bet kā uzticīgā Dieva kalpone. Ir sievietes, kas atkal krīt tajā pat grēkā, ko čūska piedāvā – šīs ārējās lietas, brīvība ir tik salda – es negribu pildīt Dieva uzdevumu un būt nevis kalpone, bet brīva. No šī laika visi bērnu bērni teiks mani svētīgu – ne tas vien, ka viņa ir mūsu Kunga māte, bet, ka viņa ir pateikusi, kas ir sievietes uzdevums – ne Ievas uzdevums, bet Marijas – ne Dieva prāta pārkāpēja, pašpatikas pildītāja, bet Tā Kunga kalpone.
Marija ir ne tikai Pestītāja māte, bet māte visām mātēm ar savu pazemību, nešaubību, uzticību Dieva uzdevumam. Tas ir teikts par mūsu laikmetu, kas par sievieti runā, ka sievietei jākļūst kā vīrietim, kas var valdīt pār dzīvību, kas viņai dota, lai nebūtu neērtuma. Te Marija iet pa priekšu. Tāpēc arī mēs viņai dodam godu. Augstākais uzdevums cilvēkam ir būt Tā Kunga kalpam vai kalponei.
