Datums: 1994.g. 23.decembrī
Tēma: Lk.1:26-38; (Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Brīnumainais, ar kuru patiesībā sastopas katrs cilvēks – šis Dieva uzrunājums caur vēstnesi – veids, kā Dievs komunicē ar cilvēku, cilvēka dvēseli – Dievs noliek mūsu priekšā kādu izšķiršanos – kāds priekšlikums – te sākotnēji ir apslēpti pat paradoksi – kā uzrunājums Marijai – cilvēku uztverē tas ir nepieņemami. Kā var kļūt māte, sava vīra neapzinoties? Dieva uzrunājumi vienmēr nes līdz galam nezināmo noslēpumu. Bet tur, kur šī izšķiršanās notiek, tur viņa vienmēr ir liktenīga – uz kaut ko vai pret kaut ko – vai nu pakļaušanās Dieva uzdevumam, vai arī norobežošanās no tā un arī konsekvences. Marijas pakļāvība, apzinoties, ka te notiek kas tāds, kas viņas eksistenci cilvēku sabiedrībā var padarīt ļoti sarežģītu. “Lai notiek tā” – ar kuru Dievs iestājas mūsu konkrētajā dzīvē un pilnīgi sajauc mūsu mērķus un priekšstatus, un mūs nomet tādā neziņā, kur mēs nevaram neko saskatīt. Nesamērojamība Marijas situācijā un viņas tik vienkāršajā piekrišanā, un šī iznākuma grandiozitāte – visas pasaules pārvēršana. “Lai man notiek, kā Dievs to grib.” Viņš nāca pasaulē, jo Viņa māte teica: “Tavs prāts lai notiek.”
Mūsu stāvoklis – ne tik daudz: “Es gribu”, bet “es piekrītu.” Tad ir tas vārds, ko eņģelis ir teicis: “Svētīga tu esi, ka tu esi piekritusi.”
