|
Datums: ???
Tēma: Mk.10:35-45; (Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Pirms šīs epizodes ir Pestītāja uzruna mācekļiem, kur Pestītājs runā par savām ciešanām, bet pirms tam – par bagāto jaunekli, kas, noskumis par smagajiem noteikumiem – aizgāja. Bet mācekļi, kas bija visu atstājuši – kas tad būs par to viņiem? Kas būs tas pretieguvums? Jēzus saka: tā nemaz nav, ka tas, kas kaut ko atstājis, to nedabūtu atpakaļ simtkārtīgi. Viņi ir ceļā uz Jeruzalemi – Jēzus runā par savām ciešanām – nāvi un augšāmcelšanos. Abi Cebedeja dēli ir to visu dzirdējuši un nāk pie Jēzus ar kādu neparastu lūgumu. Kaut gan tas nemaz nav tik neparasts – jo viņi ir visu atstājuši un viņiem ir kāda reālistiska doma – viņi grib sev atalgojumu saņemt – kā viņi paši sev to izlūdzas – grib sēdēt Jēzus godībā pa labi un pa kreisi. Viņi ir arī sapratuši, ka šī godība nāk arī caur lielām ciešanām – Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Viņi ir ar mieru to paciest, lai iemantotu šo goda stāvokli. Godkāre un ļoti liela pašapziņa – cilvēki nezina robežas. Jēzus ir ļoti uzmanīgs savā atbildē: “Jūs nezināt ko jūs lūdzat”, jums nav nekāda priekšstata, kas ir šī Valstība – tas ir kaut kas ārpus iespējām. Viņš viņiem uzstāda pirmo pārbaudījumu: “Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts? “ Vai jūs to varat? Mūs pārsteidz atbilde: “Varam.” Viņi ir tie raksturi, kas mēdz uzņemties lielas grūtības, lai kaut ko iegūtu. Vai var? Cilvēki var tiešām daudz ko izturēt. Par Meksikas ķeizaru stāsta, ka nežēlīgie spāņi gribējuši izspiest ziņas, kur ir noglabāti milzīgie Meksikas dārgumi. Kad viņš uz to nav atbildējis, tad viņu spīdzinājuši: sasietam palikuši zem kājām uguni. Viņš to cietis ne vārda neteikdams. Kāds no līdzbiedriem tāpat teicis – varam, daudz ko varam! Bet tas “vara” vēl daudz ko neizšķir. Šeit nav jautājums par cilvēku varonību – bet to dod Tēvs Debesīs. Viņš ir vērtētājs. Viss neīstums, nepatiesība, lai kā tā nebūtu piesegta (ar apņēmību vai ko citu) Dieva priekšā spīd cauri. Dievam nav vajadzīga ne Jāņa, ne viņa brāļu varonības demonstrēšana. Viņu sirds ir vienīgi pilna ar šo nesamērīgo godkāri, kas neredz robežu. Vai tiešām ir cilvēki, kas to nesaprot – (mums ir neērti to lasot). Cilvēki var citu priekšā iekrāpties augstos amatos. Dievs šajā brīdī no Jāņa un viņa brāļa neprasa šādu upuri. Esam pārlaiduši laiku, kas vēl nav beidzies, kad cilvēki tiek pie augstas varas, viņi vēl prasa, lai viņus dievinātu – grib vēl debesīs kāpt iekšā. Jēzus saka: “Jūs gan tapsiet kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts” – bet tas būs kaut kas pavisam cits. “Varam!” Lielība nāk pirms krišanas. Tur, kur kāds ir sācis lielīties ar savu varēšanu, spēju vai varonību, tur parasti nāk krišana. Un tā pienāca arī Jānim un Jēkabam, kad Jēzus Ģetzemanē dzēra biķeri. Tajā brīdī Jānis ar Jēkabu bija aizsnaudušies, aizmiguši, kaut arī Jēzus bija lūdzis palikt nomodā. Vēl sliktāk – viņi pamodās tad, kad bija sanākuši gūstītāji, un tad, bailēs par savu dzīvību, bēga. Varam … ? Šī biķera dzeršana un varēšana ir Dieva rokā. Vēlāk viņi ir Jeruzalemes draudzes locekļi un tur viņi dabū izliet savas asinis; vai nu aizliedz un dzīvo, vai paliec pie Kristus un mirsti. Kristus dēļ dzertais biķeris – asins kristība apliecinot Jēzu – tās ir palikušas par tām lielajām mērauklām kristīgajā draudzē un arī uz priekšu. Pret to sašķīst visa mūsu lielība un dižošanās. Tad varbūt viņi atcerējās, ko viņi bija teikuši: varam …Cilvēkus daudzina par varoņiem par to, ko viņi ir uzņēmušies, par tām grūtībām – lai tiktu uz augšu šajā dzīvē – pie labāka stāvokļa. Tam pretim stāv Kristus uzdevums. Pārējie desmit mācekļi bija sapratuši nepiedienību šo mācekļu nostājā, un viņi bija noskaitušies. Tie, kas ir augstos krēslos un pašu paaugstinātie, valda pār ļaudīm “Ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps.” Cilvēka Dēls šeit nav nācis valdīt. Visa Viņa darbošanās ir šī pazemība, visu lietu saņemšana no Dieva. Tas, ko Viņš dara, ir šis lielais atpestīšanas darbs, ar ko Viņš atpestī pasauli. Lielā varēšana – varēt sevi savaldīt, ieraudzīt robežas, savu pienākumu Dieva priekšā, varēt pazemoties Dieva priekšā. Bet Jēzus arī viņus neatraida, arī pēc Ģetzemanes Viņš viņus neatraida, kad viņi novērsās bailēs par savas dzīvības briesmām.
Romas ķeizari: dievu kalpu kalps – vai tas atbilst patiesībai, tas ir cits jautājums – arī šāda titula pieņemšana neko nedod – augstprātīga pazemība. Ja Kristus mums nekalpo, tad mums nav daļas pie viņa. Jēzus nevis spiež roku un glauda galvu, bet noliecas pie viņu kājām – tas viņam liekas nepiedienīgi.
Redzi, cik zemu tas augstākais lokas,
Redzi, kā mīlēdams Viņš uzņem grēcinieku mokas. |
