Datums: 1994.g. 2.septembris
Tēma: Mk.10:17-31; (Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Sastopamies ar cilvēku, kuru nodarbina dziļi būtiski jautājumi. Kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību? Šādi jautājumi parasti nepaceļas jaunībā, drīzāk vecumā. Tomēr mēs redzam, ka šis jautājums nav tikai vecumam, bet jebkuram – par pastāvēšanu Dieva priekšā. Šis jautājums ir nodarbinājis šo jauno cilvēku, kas ir bijis ļoti bagāts. Un arī nopietns tajā ticības turēšanā, kāda tā bija pazīstama – Mozus bauslība. Sastopamies ar kādu nopietnu cilvēku, bet līdz ar to arī dziļi nelaimīgu. Savā nodrošinātajā dzīvē, priekšzīmīgajā dzīves veidā, morāli - ētiskajā stājā, ietverot arī ticības lietas, viņš jūt deficītu: ka tas kaut kā ir par maz. Tas ir pietiekoši cilvēka dzīves gājuma vadīšanai, bet mūžīgās dzīvības iemantošanai – tas ir kaut kur vēl tālāk. Šis jautājums viņu ļoti nodarbina. Bet tas skumjais ir tas, ka šis labais, krietnais cilvēks ir dziļi nelaimīgs un paliek vēl nelaimīgāks. Jēzus viņu uzlūkoja un iemīlēja: “Nāc, staigā man pakaļ, savu krustu uz sevi ņēmis”. Viņš ierauga nevis palīdzību, bet drīzāk kaut ko līdzīgu katastrofai – Jēzus nepiedāvā nekādu dvēseles mieru. Viņš gaidīja, ka viņš savā dzīvē varētu vēl tālāk izvērsties savā kalpošanas darbā – iegūstot lielu prieku, ka viņš kaut ko labu var darīt un noskatīties: cik tas ir labi, ka izsalkušiem tiek maize un bezpajumtniekiem – mājoklis. Cilvēka apmierinājums, ka viņš paliek tas pats, kas ir. Cilvēka praktiskās dievbijības stāvoklis – darīt labu, cik vien spēka atļauj – tai pašā laikā paturot arī sev. Jēzus viņam pasaka ko tādu, kas viņu galīgi satriec, un viņš aiziet nelaimīgs, jo viņam negribējās izmainīt savu labi iekārtoto dzīvi pret kaut ko pilnīgi neiedomājamu, neiespējamu. Viņš aizgāja nelaimīgs, viņš pats to nemaz nezināja, cik viņš ir nelaimīgs. Varbūt viņš to uzzināja, kad apustuļi pieņēma no kristīgiem cilvēkiem mantas un tās izdalīja .. kad viņš apbēdinājumā un varbūt sarūgtinājumā atkāpās no Jēzus. Viņš varbūt neizdomāja līdz galam … Tas, ka viņš skrēja pie Jēzus un metās ceļos – tas rāda, ka viņš Jēzū bija saskatījis vairāk nekā kādu cilvēku. Šī uzticība Jēzum bija labs, pareizs sākums, bet viņš nevarēja aptvert, ka tas ko Jēzus piedāvā, atsvērs visu, kas viņam bija dzīvē. Apustulis Pāvils visu, kas viņam bija, tur par mēsliem. Mācekļi iejaucas starpā un saka: “Mēs esam visu atstājuši un gājuši Tev pakaļ”. Pēteris, kas skaloja tīklus pēc neveiksmīgas zvejas, kad viņu uzrunāja Jēzus, viņš neatskatīdamies gāja Jēzum pakaļ, viņš pameta savu dzīves iztiku, neprasīdams, kas man būs. Tā bagātība, visu lietu pilnība, kas ir Kristū, tā nāk viņa ziņā. Pirmā draudze, kas sanesa savas mantas – nabadzīgajiem draudzes locekļiem – pastāvēja lūgšanās. Lūdza, ka zeme nodrebēja, ka cietuma durvs atvērās. Jēzus saka, ka nav tāda neviena, kas atstājis savu mantu Evaņģēlija dēļ – ka viņš nedabū atpakaļ daudzkārtīgi. Vai no savas bagātības dodam labiem mērķiem, bet paši paliekam ar to, par ko sakām: bez tā es nevaru iztikt.
Mātes un brāļi … Kur jums tik daudz draugu? Kristīnes tante: “Tie man visi no baznīcas.” Pārbagātie un ārkārtīgi nabagie. Pārbagātie – kam vēl joprojām trūkst: viņi patiesībā ir dziļi nelaimīgi – tur ir tie, kas viņus darītu laimīgus. Cenšanās paturēt, aprūpēt tikai pašam sevi. Kas trūkst šim jauneklim? Viņš varētu kļūt vēl labdarīgāks, bet viņš paliek pie savas bagātības, neatteikdamies no tās. Ne tikai izdali – kā komunisti – “seko Man”. Tas cilvēkam nozīmēja nolikt visu viņa iepriekšējo dzīvi. Apustulim Pāvilam bija viņa izglītība, lielās zināšanas – viņš to saņēma atpakaļ, bet viņš to saņēma caur Jēzu. Nav tā, ka tie, kas ir ļoti bagāti: izdaliet visu un tērpieties skrandās. Nav trafaretu: pamet to pie kā tu turies ar visu sirdi. Divas lietas kopā nesader: Debesu Valstība ar piederību šai valstībai. Parasti šis Evaņģēlija skaidrojums vēršas pret bagātību, turību – tā tas nav. Viņš tikai prasa atraisītu sirdi no tā, ko mēs turam par bagātību un dārgumu. Te ir tā ieklausīšanās. Tas labais bija jau pie tā jaunekļa – viņš bija pareizu ceļu gājis, viņš bija jutis, ka viņa dzīvē nav viss tā kā vajadzīgs. Labais mācītājs – te ir tas palīgs. “Kāpēc tu mani sauc par labu?” Vai var saukt par labu to, kas saka: “atdod, izdali nabagiem”. Kā var būt tik cietsirdīgs. Tomēr šinī Jēzus stingrībā izšķiršanās nopietnība, ko Viņš prasa. Viņš neuzstājas pret bagātību, viņš gan saka brīdinājuma vārdu: “Cik grūti ir bagātam ieiet Dieva Valstībā!” Cilvēka bagātība ir sasniegumi, gods, … no visa tā mums ir jābūt gataviem atraisīties, jo vienreiz tā lieta tiks noņemta, bet tai ir jābūt noņemtai, pirms to noņems nāve. Jēzus kompensē – Viņš neko neatņem, kur Viņš pretī neko nedotu.
Kas man vēl jādara? Vai nu nav diezgan? Darbu taisnība, kas tiek īpaši uzsvērta (piemēram, katoļiem): jānoskaita tik un tik lūgšanas. Bet vai tas ir pietiekoši? Vēl kaut ko darīt … Es pats palieku ārpus – padarītās lietas manā vietā darbojas. Arī privātās bauslības, ko sektu ļaudis uzliek: nesmēķēšana, nedzeršana, teātra neapmeklēšana. Vai nu ir kārtībā? Nav kārtībā. Jēzus prasa kaut ko tik nereālu, neiespējamu – kas man par to būs.
Miera nav. Arī Luters, kad viņš savā sirdī ieraudzīja Kristus žēlastību: “Man bija tā, it kā Paradīzes vārti būtu atvērušies”: satvert Jēzu. “Nāc un seko Man!” Ko tas nozīmē? Ķempenes Toma “Sekošana Kristum” – Kristus imitācija, Kristus atdarināšana. Bet kā tas notiek? Kā var sekot? Vai šī sekošana atkal neizvēršas tā saucamajā Kristus imitācijā: ārēji atdarinot … vai ar to pietiek? Tur nebija nekā ko atdarināt pie Jēzus ārējā: cilvēks parastā izskatā, arī grūtumu līdzi nesdams, izsalkumu, pamestību no cilvēkiem. Sekošanā slēpjas ticības noslēpums: ka es topu Viņam līdzīgs līdz pat nāvei. Ko nozīmē sekot? Tas ir tas eksāmens, ko mums katru dienu jāiztur par jaunu. Sīmani Pēteri, vai tu mani vairāk mīli kā visi citi tie pārējie? Jēzu zināt vēl nav viss – iemīlēt. Kā? Tur ir tā nokāpšana cilvēkam pašam vispirms savā dvēselē un konfrontēšanās ar Viņu. Ka es Viņu tā satvertu, kā Viņš mani satvēris. Kā mēs Viņu satveram? Vai tiešām jauneklis nevarēja ieraudzīt, ka Jēzū nebija tikai labais mācītājs, kas pamāca …, kurš dod tādus padomus, kurus nav iespējams izpildīt. Mīlēt – labāk teikt – satvert Kristu ar sirdi, prātu, dvēseli un gribu.
