Mk.8:31-38

Datums:  1995.g. 24.februāris
Tēma:  Mk.8:31-38; (Bībeles stunda)
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī  - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Tas ir kāds notikums, kad Pestītājs ar saviem mācekļiem ir jau ceļā uz Jeruzalemi. Tā ir saruna par pēdējo uzdevumu un piepildījumu. Par ciešanām, ka Jēzus tiks atmests, bet arī celsies augšām. Traģisms un godība. Kā mācekļi to uztver? Viņa māceklis Pēteris – viņa straujās, aktīvās dabas dēļ viņš reaģē uzreiz tik ārkārtīgi asi, iežēlodamies gribēdams, lai Jēzus būtu pasargāts no šīm ciešanām. Cik ārkārtīgi asi Jēzus vēršas pret Pēteri! Pēteris taču bija tikai labu gribējis – vai nevajadzēja atbildēt: “Tā nevajag domāt, jo visam ir jānotiek tā, kā tam vajag notikt.” Jēzus Pēterī saskata tumsas spēka darbu – tajā pašā māceklī, kuru viņš uzslavēja par Svētā Gara darbu. Vai viņš būtu Jēzu tik ļoti sakaitinājis? Kādreiz cilvēki dusmās izrunā tik asus vārdus. Tomēr te ir kas cits – kārdinājums. Ko Jēzum nozīmēja viņa ciešanu apzināšanās? Mēs to vēlāk redzam Ģetzemanē – Viņš izcietis ciešanas, un tad būs Dieva godība. Šī apņēmība, šis Dieva uzdevums Viņā, tas nav tūlītēja sajušana, ka te ir tā lielā balva, lielais ieguvums. Cauri ir jūtams, cik grūti to ir pieņemt. Un Pēteris te ar savu līdzjūtību tiešām ir kā Sātana padoms – kāpēc uzņemties to, vai nevar citādi.

Kāpēc mēs kādreiz izvairāmies no kāda smaga uzdevuma? Jo smagāks uzdevums stāv priekšā – kā tas ir Jēzum – jo trauslāka var būt pastāvēšana. Mēs paši droši vien tad zinām, kādos gramos un miligramos tad svārstās tad drosme, apņēmībā no vienas puses un nedrošība no otras puses.

Kādreiz mēs runājam par varoņiem: kā tas ir, kad cilvēkam ir jādodas nāvē, lai aizsargātu savas zemes robežas. Tā cīņa, kas ir cilvēka dvēselē, kur arī sastopas divas frontes: pastāvēšana ciešanās un atsacīšanās no cīņas. Pēteris ir apgrēcības nesējs. Viņš var Jēzū iesēt šaubas. Ko visu cilvēki nedara? No lielām ciešanām cilvēki atraujas ar savām asarām … Un cilvēki – varoņi no ērgļiem pārvēršas par kurmjiem: ielien savās alās. It kā Dievs nerūpētos. Jēzus Pēterim saka to pašu, ko kārdinātājam tuksnesī: atkāpies no manis – tu man esi par apgrēcību. Šāds nāves upuris – dzīvība cilvēkam nav tā dārgākā manta. Mēs to piedzīvojam dzimšanas dienās un citās tamlīdzīgās dienās – laimes vēlējumi, veselība, ilgs mūžs, bet galvenais ir veselība. Tomēr veselība nav tā augstākā manta, bet Dieva žēlastība. Apustulis Pāvils ir bijis kāda smaga grūtuma, miesīga grūtuma nesējs, bet viņš to nesa it kā nekā nebūtu. “Tev pietiek Manas žēlastības” – tā sedz to deficītu. Tā ir lielāka kā dzīvība. Ko ir bijusi vērta šī dzīvē. Kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs. Dažs glābdams, ir to zaudējis. Pagājušajos baismīgajos laikos bija gadījumi, kad cilvēkus, kurus komunistu vara bija apcietinājusi un notiesājusi, atbrīvoja, ja viņi uzrādīja citus cilvēkus, pie kuriem viņi varēja vērsties ar nāves draudiem. Vai šis cilvēks bija izglābis savu dzīvību? - Viņš bija to zaudējis.

Vai arī rakstnieks uzraksta kādu seklu ludziņu, kurā ietver zaimojumus par ticīgajiem. Kāpēc jūs to darījāt? – Citādi nebūtu publicējuši viņu darbus. Šī dzīvība, kas izteicās elpošanā un staigāšanā būtu glābta, bet vai glābta? Ir vēl beidzamā lietu novērtēšana. Jēzus Kristus ir tas, kas sacīs pēdējo vārdu, un tur nebūs nekādas atvairīšanās. Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Savu dzīvību viņš var atpirkt – var dot savu mantu, otra cilvēka dzīvību, Dieva svētumu – Dievnamu, bet dvēseli glābt? Tāpēc Jēzus Kristus saka: “Tu man esi par apgrēcību”. Kristus: “Es esmu nācis nevis lai darītu savu prātu, bet tā prātu, kas mani ir sūtījis”. Karavīra stāja – Viņš iet cīņā par cilvēci un šo pasauli. Atrauties Viņš nevar, nedrīkst.

Bieži cilvēki domā, ka viņu problēmas tiks atrisinātas. Tas ir, tā saucamais, reliģiskais utilitārisms. Bet ja tas nenotiek, tad tik pat ātri, kā iesaistījās – tik pat ātri arī atlaižas. Pagānu tautās – kad elks nav darījis kā vajag, tad uzsit ar stibu.

Vārds “ticība” ir briesmīgi nobružāts un iztukšots. Daudziem cilvēkiem Dievs it kā ir un viņiem nekā nevajag, ka tikai viņiem labi klātos. Ticība ir piederība Dievam uzticībā. Visi Dieva ceļi ir žēlastība un patiesība. Žēlastība nav, ka cilvēks zaudētās mantas vietā iegūst divas līdz trīs reizes vairāk mantas. Viņš var neko nedabūt, bet iegūt dzīves mieru.

Ticība ir uzticība. Kad jūs Dievu lūdziet, sakiet: “Mūsu Tēvs debesīs ..” Ko nozīmē: “Mūsu Tēvs”? Tēvs – tās ir visas attiecības, kādas cilvēkam ar tēvu var būt – uzticēties, prasīt, nemaz neko neprasīt, tikai pieglausties, nemaz neko nesaņemt, tikai ka viņš apliek savu roku. Arī tad, kad tēvs paņem aiz auss, viņš zina, kāpēc viņš to dara. Tēvs pārmāca …