Nonāk Betsaidā, kur ārstē neredzīgo. Pirmajā brīdī viņš gan kaut ko redz, bet visu aplami – cilvēkus redz kā kokus staigājam. Neredzība ir kā tumsas darbi pie cilvēka. Šajā starpbrīdī vēl šis tumsas darbs izpaužas. Mācekļi to gan redz, bet mēs nemanām nekādu reakciju. Arī apklusinot jūru – tad mācekļi nav visa aizgrābti, viņi neredz Jēzus varenību, dievišķību, bet brīnās. Jēzus nobar viņus mazticībā – kāpēc jūs šaubāties? Viņi ir tik cieši Jēzum klāt – viņiem ir acis, bet viņi neredz; viņiem ir ausis, bet viņi nedzird. Jēzus tad uzstāda jautājumu, bet kas viņš viņu acīs ir? Vai viņi ir ko sapratuši, domājuši līdzi? Bet ko ļaudis saka? Ļaudis, kas ir piedzīvojuši pabarošanu, brīnišķīgās dziedināšanas – brīnumdaris … Jēzus dabū dažādas atbildes: Elija, viens no praviešiem, Jānis Kristītājs. Jēzus tāpat kā Jānis Kristītājs aicina uz atgriešanos no grēkiem. Jānis Kristītājs tagad ir nokauts, bet pat Hērods baidās, vai tik Jānis Kristītājs ir nokauts, vai necelsies no kapa augšā. Arī Jānim Kristītājam prasīja: vai tu neesi Kristus. Es esmu tikai saucēja balss tuksnesī – kas sataisa ceļu …
Cik grūti ticēt, ka Dievs ir visuvarens, ka notiek lietas, kas iet pāri par mūsu saprašanu. Ka Dievs tomēr ir Dievs. Un tikai tad, kad viņš uzstāda šo jautājumu pavisam tieši, tad Pēteris ir vienīgais, kas šajā jautājumā kaut ko saka: “Tu esi Kristus.” (Bet miesa un asinis (cilvēka prāts) to tev nav teicis, bet Dieva Gars). Mācekļi to nesaka. Līdz Debesbraukšanas dienai, kad viņi metas ceļos. Pēteris ir vienīgais. Tomēr šajā vecajā vīrā no pirmā brīža, kad viņš atskārst, ka te nav tikai Elija vai Jānis Kristītājs, ne miesa, ne asinis, bet Dieva Svētais Gars tev to saka.
Mācekļi, kas noskatās, ka viņš izdala maizes … Ir kaut kas brīnišķīgs – redz, kā notiek brīnumi pasaulē. Te nav brīnumi, bet te ir Dieva paša darbi – viņa svētajā Dēlā (klātbūtnē).
Elija, kas uzbraucis debesīs – atnācis atkaļ atpakaļ. Jānis Kristītājs – ko viņi pazina … cik ļoti grūti ir ticēt Kristum. Cik daudz barjeras un salīdzinājumi ir jāpārvar. Vai tā ir neizpratne – to visu redzēt, klusu ciest un neticēt.
Apustulis Pāvils: neviens nevar saukt Jēzu par Kristu, kā vien caur Svēto Garu. Citiem viņš paliek Elija vai Jānis Kristītājs.
Draudze ne kā biedrība, organizācija.
Pieminējumi par Jāni Kristītāju var izcelt arī citādi. Ja pēc tām pazīmēm, ko ļaudis bija vērojuši: vai Jēzus ir Jāņa Kristītāja darba turpinātājs, vai kas vairāk. Mums nav vajadzīga Jāņa Kristītāja palīdzība. Mēs piederam tam, kas ir nācis no augšienes.
Uzlūkosim Jēzu Kristu (vēst. Ebr.) – tas ir izejas stāvoklis. Varam arī pakāpeniski, bet tad varam pazaudēt Kristus lielumu.
Pakāpeniskā pietuvināšana arī pat pie mācekļiem nav iedarbīga: viņi noskatās, nosaka. Mēs izejam no tā, kas viņš ir, tad tā pakāpenība zaudē savu nozīmi: nevis tas, nevis tas, bet gan daudz vairāk.
Jānis Kristītājs dod praktiskos morālos padomus: Bauslība – atgriešanās pie krietnas stājas. Jautātāji prasa: kas man ir jādara ..
