Teoloģijas grūtais jautājums: kas ir Kristus? Kristoloģija. Dievticīgie ir arī jūdi, musulmaņi, visas ciltis … Cilvēku, kas Dievu nepazīst nemaz nav. Bet Kristus … Kas tad Kristus attiecībā pret Dievu? Ja Dievs, tad tur ir divdievība. Ja cilvēks – pravietis, tad tur nav nekādas vērtības. Kamēr atnāca šī atziņa: patiess cilvēks un patiess Dievs, dzīvojis mūsu pestīšanas labad. Mēs nevaram būt ne racionālisti, kas saka: ja mēs to nesaprotam, tad tas nav; ne arī tie, kas pa gaisu grābstās …
Ticības apliecības otrais loceklis – lielais dogmats. Tālākais ir jautājums par cilvēku – Kristus ir nācis atpestīt no grēka, no nāves, no velna varas. Cilvēks ir grēcīgs radījums – viņš jau piedzimst ar iedzimto grēku. Tajā pašā laikā viņš pats jūt tieksmi uz atjaunošanos, tas ir, ka te ir, tā saucamais, pestīšanas ceļš. Ap to domas ļoti īpatni šķiras Rietumos un Austrumos. Romas Katoļu Baznīca un Austrumu Pareizticīgā Baznīca. Katra no tām šo cilvēka pestīšanas ceļu grib parādīt citādi.
Tas, ka cilvēkam jātop atpestītam, tas ir pats par sevi. Augustīns: “Tu esi mūs tā radījis, ka mūsu sirds ir nemierīga sevī, kamēr tā atrod mieru Tevī.” Rietumu Baznīca ir uzbūvēta uz loģiskiem, juridiskiem pamatiem. Grēcīgā cilvēka vadīšana uz pestīšanas ceļu, kas notiek caur grēku nožēlu un bikti. To var darīt tikai iesvētīts priesteris, kuram ir šīs īpašās tiesības, kuras viņš ir pārņēmis no apustuļiem – bīskapiem. Ārpus šīs kārtības šim cilvēkam nekāda grēku piedošana nav iespējama. Otrs paņēmiens – Sv. Vakarēdiens, kas piešķir cilvēkam šīs Debess lietas – savienīgās ar Kristu. To drīkst darīt tikai iesvētīts priesteris, kas skaitīdams attiecīgu lūgšanu, pārvērš maizi un viņu Kristus miesā un asinīs, un sniedz cilvēkam šo pestīšanas dāvanu. Tomēr viņš atkal grēko, viņam jānāk pie bikts – labie darbi var daudz ko līdzēt – palīdzība nabagiem … Dieva darba vietā ir stājies cilvēka darbs. Tā ir Romas Baznīcas prakse – cilvēka atkarība no šiem iekārtojumiem, kuri visi viens otru ierosina. Cilvēks ir atkarīgs no cilvēciskām, ārējām izdarībām.
Austrumu Baznīca sapinās ar grieķu pagānu kultiem – ne tik daudz par cilvēka pārveidošanu, grēka izdeldēšanu, cilvēka jaunpiedzimšanu, bet pārdievišķošanu. Pravoslavie – pareizais kults. Vajag šīs lietas līdz pēdējam izpildīt pareizi, tad cilvēks pārveidojas, dievišķojas.
Mārtiņš Luters. Ticība un Dieva Vārds. Un visa centrā – Pestītājs. Jo nav nevienas citas patiesības. Visi cilvēcīgie izgudrojumi nesver ne putna spalvu. 1950.g. par oficiālu kristīgā Baznīcas vienu no pamatiem tika pasludināta Marijas miesīgā debesbraukšana (Pāvests Pijs). Uz kāda pamata? Baznīca to māca un tāpēc tas ir jātic. Svētie Raksti? Nē. Baznīca ir tā, kas tulko Svētos Rakstus. Baznīca atbild par patiesību.
Mārtiņam Luteram lika atsaukt viņa mācību. Viņš Vormsā teica, ka viņš atsauks, ja to viņam pierādīs ar Svētajiem Rakstiem – to gaismā. Sagrūst visa tā lieta par priesteri kā burvi, kas var dot grēku piedošanu tikai tāpēc, ka viņš to ir saņēmis no apustuļiem … Vara pār cilvēkiem – lai viņus vadītu. Uz kurieni?…
Austrumu Baznīcā – vajag pareizi ticēt – atkal iekļaušana tajās izdarībās. Bikts, grēku nožēla it kā paiet sānis.
Luterisms bikti atzīst daudz dziļāk nekā priesterim pie auss izčukstēts un pēc tam palaists. Kristīga cilvēka dzīve ir šī nepārtrauktā bikts – mēs visu dzīvi turam Dieva vārda mērauklā. Domās, vārdos, darbos – trīs vietas, kur grēkam mūs satvert. Ja kāds no visas sirds izsūdz savus grēkus … Mārtiņš Luters ir tā kā atrāvis vaļā aizslēgtas durvis uz Dieva vārda patiesību un grēku. Reformācija ir pievēršanās Kristum caur Viņa vārdu.
Pasaulē ir cēlies tas nejēdzīgais samulsinājums ar sieviešu ordināciju. Kur tas ir cēlies? Svētie Raksti to neparedz. Tā ir luteriskā stāja.
Svētais Vakarēdiens. Cīņa ap to – Mārtiņam Luteram ar Ulrihu Cvingliju. Cvinglijs, būdams racionālists, noliedz Svētajā Vakarēdienā kaut kādu Kristus klātbūtni – Viņa miesu, asinis. Tikai simboliski – Kristus mīlestība, kas mums tiek pasniegta. M.Luters: “Es nevaru tikt pāri vārdiem “tā ir mana miesa, tās ir manas asinis.”” Tātad mūsu ticības dziļi garīgā puse – kur izbeidzas mūsu spriešana. Svētie Raksti nav sacerējums, romāns, bet Dieva vārds. Kad pie tiem godbijībā vēršas, tad tie arī mums atklājas. Dieva vārds pats dod liecību. Vārda Baznīca – luterisms – tik brīvs, ka nav vajadzīgi visi cilvēciskie mānekļi – rožu kroņi, relikvijas – milzīgais spēks. Kristīga cilvēka brīvība – par cik viņš ir Dieva kalps .. Cita ceļa nav – Kristus – Viņš ir Pestītājs. Nav vajadzīga pārdievišķotība. Cilvēks ir šī grēcīgā miesa, kas tiks nolikta, bet viņš ir arī Dieva žēlastības nesējs. Tas ir grūti – visu laiku turēties, ticēt. Ticība kā dvēseles darbs, kā putnam lidojot, kustinot savus spārnus. Kad nekustina – tad viņš krīt. Arī ticības darbs ir šī spārnu nepārtrauktā kustināšana, atspiežoties uz Dieva apsolījumiem. Caur M. Lutera darbu Dievs ir devis pievēršanos tieši Kristum.
Pestīšanas ceļa gājums mūsu dievkalpojumā: bikts un nožēla, pateicība, tad ar augšup paceltu sirdi Viņa klātbūtnes svētīšana Sv. Vakarēdienā.
Ne no priestera skaitītās lūgšanas ir atkarīga maizes un vīna pārvēršana, bet darītājs ir nevis viņš, bet Kristus. Mēs paļaujamies uz Viņa apsolījumu. Mūsu ticība ir paļāvība uz Dievu, Kristu un Viņa apsolījumiem.
