Datums: 1995.gada 24.marts
Tēma: Mt.26:1-16. (Bībeles stunda)
Vieta: R. Feldmaņa dzīvoklis - Mežaparkā
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
Šeit ir kopā vairāki nozīmes pilni notikumi. Kā tas tā notiek, ka vienā mirklī visa pasaule vai dzīve tiek satverta kopā. Mūsu Pestītājs ir ceļā uz Jeruzalemi un ceļā uz Savām ciešanām. Viņš vēlreiz to atgādina un saka: pēc divām dienām. Padomāsim, ko tas nozīmē, ka kāds to saka: “Tev ir tikai divas dienas novēlētas, un tad ir noslēgums”. Cilvēki var baidīties, ka viņiem uznāks smagas ciešanas, slimības. Cik viegli, ja ir viegla nāve, bez bēdām, rūpēm. Jēzus iet šīm gatavošanās pakāpēm cauri. Liels jautājums – vai viņas ir Viņam vajadzīgas, vai tiem, kas ir ap Viņu? Viņam tās nevajadzētu, Viņš skaidri zina, kas notiks un iet tam pretim. Kaut arī Golgatā mēs Viņu redzam sāpīgās lūgšanās.
Šī sieva – tas tiks pieminēts, kamēr Evaņģēliju sludinās, un arī šis Jēzus ceļš – to pieminēs visu šo laiku. Viņš bija pie Sīmaņa ciemos, kuru Viņš bija dziedinājis no spitālības – viens no tiem, kurš Jēzum bija tik ļoti pateicīgs par dziedināšanu. Bija atdevis cilvēka dzīvi, kas citādi būtu miris dzīvam esot, nevienam nepieskaroties … Sīmanis bija lūdzis, lai kā parādītu Jēzum viesmīlību ar galda klāšanu. Mēs zinām, cik labprāt Jēzus iegriezās pie Marijas un Martas pie bagātīgi klāta galda. Mūsu Pestītājs mācēja novērtēt cilvēku pateicības prieku. Kāda sieva, kas ir parūpējusies apgādāt kādas ļoti dārgas zāles, kas viņa bija – to nezinām. To, ko Jēzus ir darījis, nevar atsvērt ne ar kādu bagātību. Tā ir ķēnišķa pateicība – kā ķēniņus svaidīja, aplaistot ar dārgo eļļu. Viņa drūmajā ceļā šis gaišums šinī mājā. Pēkšņi viss nomainās. Jūdass saka: “Kāpēc tāda izšķērdība?” – Izliet tādas zāles – tās varētu pārdot par ļoti lielu maksu. Prakticisms: naudu varētu izdalīt nabagiem. Simts nabagi apgādāti ar vajadzīgajām lietām – vai tas nebūtu diezgan labi. Mūsu materiālistiskajā pasaulē mēs spriežam, ka izšķērdība ir peļama lieta un jāizlieto iespējas, kādas nāk priekšā, lai varētu panākt kaut ko praktiski nepieciešamu. Te satiekas divas pasaules. Ir redzamās un neredzamās lietas.
Mūsu latviešu literatūra, apstrādājot garīgus tematus … Šī lūgšana “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien …” – gleznās maizes klaips – ļoti daudziem centrālā, lielākā lūgšana mūsu tautā – mūsu materiālisms. Jā, bet cilvēkiem ir jādzīvo, vajadzīga iztika. Visnegantākā lieta ir izšķērdība. Bet garīgai pasaulei ir citi likumi: dotais, dāvātais atnāk atpakaļ ar simtkārtīgu devumu. Pestītājs arī šajā sievā ierauga to pravietisko iezīmējumu – viņa Viņu svaida, iesvēta – te notiek dievišķais brīnums, ka upuris tiek iesvaidīts. Arī upuri, kurus pienesa jūdi, tika apslacināti un nodoti kā ziedojums. Šeit šī sieva, pati to nezinādama, bet dziļi to izjuzdama, ir šī priesteriene – viņa Viņu svētī tai ceļā, kur Viņš iet. Tāpēc ir ņemtas zāles, cik vien dārgas ir varētas atrast. Tas, ko viņa dara, paliek pieminams uz visiem laikiem. Viņš neiet tikai nomirt, par visiem laikiem izciest ciešanas. Iet kā Dieva izvēlētais salīdzināšanas upuris un svētīts caur šo ceļu. Pasaule iet savu ceļu. Cik savādi, ka šī pirkšana – pārdošana mijās. Pie Dieva nav pirkšanas – pārdošanas. Viņa kārtībā ir upuris, ziedojums – viss atdevums. Sātana valstī valda pirkšana – pārdošana. Visu var pirkt – cik jūs man par to dosiet? Sātana varas formula. Mēs pārdzīvojām laikus, kad cilvēki tika pirkti uzdevumiem, kad šī vara meklēja palīgus, līdzstrādniekus. Lieta grozījās ap to, par cik var nopirkt cilvēku – daļa tur bija bailēm, draudiem – ka viņam būs smagi apstākļi dzīvēs. Lielākus un svarīgākus, kas strādājuši augstās iestādēs, nododami savas tautas, grozīdami lielas naudas, uzceldami pilis – cik jūs man dosiet, ja es to jums pateikšu? Divi ceļi – svētais, dievišķais, dievišķā upura iezīmējums, un otrais: cik jūs man dosiet? Laikam 30 sudraba gabali bija liela nauda, jo tik ļoti bija vajadzīgs dabūt rokā šo nemiera cēlāju, kas tik ļoti apdraudēja viņu dzīvi – Jēzu Kristu. Jūdass jau piekrita un meklēja ceļu, kā varētu notikt Jēzus apcietināšana. Kristīgā draudze, pieminot šos notikumus ar dziļu rūgtumu, riebumu, ir ņēmusi vērā šo pirkšanu, pārdošanu, šo darījumu par Jēzus dzīvību. Neko spilgtāk nevar parādīt, cik dziļš ir Sātana dziļums. Nav robežas – līdz pat Jēzum, līdz Jēzus dzīvībai. Līdz ar to tas nāk atpakaļ uz mums kā briesmīgs brīdinājums. Vai mēs pazīstam paši sevi? Lielie pasaules bezgoži un varmākas ir atļāvušies pateikt attiecībā uz cilvēku uzticību: viss grozās tikai ap to: cik? Par tūkstošiem to nevar dabūt, bet par miljonu var dabūt cilvēku savā varā un likt pildīt kādus tumšus uzdevumus. Šie ciniķi: nekā nav nepērkama: viss grozās tikai ap cenu. Galu galā Sātanam nav taisnība. Ir lietas un lietu glabātāji, kas pat ar savu dzīvību tās glabā un kas ir tikai Kristus dēļ. Visi Viņa mācekļi, kas ļāvuši sevi saraut gabalos un gājuši nāvē, lai tikai būtu ar Kristu. |
