Kāzu drēbes. Kā tu esi šeit gadījies? Jēzus jautājums Ģetzemanes dārzā Jūdasam, kas atnācis ar karavīriem: “draugs, kāpēc tu esi šeit?” – pavisam nesagatavots un ar pretniecīgu domu. Ļaudis, kas palikdami rupjā pagānismā, plēš ārā kaut ko no svētā Evaņģēlija. Zagļi un laupītāji, kas nenāk pa durvīm, bet kāpj iekšā pa logu. Bardzības moments: ņemiet, sieniet viņu, izmetiet galējā tumsībā. Kas nāk iekšā, lai jauktu Dieva valstību, svētkos gaida bargs sods tumsībā, kur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Elle – mūžīgā pazušana, nedziestošā uguns (pārmetums, sirdsapziņa, kas beidzot kvēlo un dedzina). Atšķirtības stāvoklis – izmešana galējā tumsībā, kur ir uguns, kas dedzina, tārps, kas grauž.
Baznīcā, smags grēks – labotāji, kas nekad nav ticējuši. Ticības apliecībā mēs vairs nerunājam par elli, bet pazemes valstību, kas ir pagāniskais grieķu uzskats. Elle ir kaut kas pavisam cits – atšķirtība no Dieva, galēja tumsība, uguns, kas dedzina; tārps, kas grauž. Pagānisms laužas iekšā mūsu ticībā. Šie gudrinieki, kas nepazīst Dieva Vārdu. Jēzus Kristus – uzņemts (?) Debesīs – pagodinājums, ka Viņu tagad uzņem – tīrā bezdievība. Viņš nav jāuzņem, Viņš uzkāpj pats.
Cilvēku miesīgais prāts, kas grib visas garīgās lietas noreducēt uz pasaulīgām konsekvencēm, likumībām, sistēmām. Nodevu maksāšana (valsts nodokļi tagad). Kā atbrīvoties no Romas okupantu varas? – nemaksājot nodokļus, to varēs gāzt. Cilvēki ir paši šo nošķiršanu jau izdarījuši. Dieva valstību nevar uzcelt ar denārijiem. Dodiet to ķeizaram. Mūsu garīgās nomaksas – mūsu piederība ar sirdi, dvēseli un prātu, nevis ar kapitālu, ko mēs noblēdītu ķeizaram, atrautu viņam. Tas parādījās jau tuksnesī: pārvērt šos akmeņus par maizi – tev būs piekritēji – visi pēc tevis sniegsies. Taču tas nav Jēzus uzdevums pārvērst vienu vielu citā: akmeni maizē. Tas viss ir pārejoši. Viņš ir nācis, lai miesīgumu pārvērstu garīgumā. Debesu Valstība nenāk, kaut arī būtu viss ķeizara zelts. Bet vienīgi šo vielu vietā – Gars. Nomaksa Dievam ir cita nekā nomaksa ķeizaram.
Laulība
Pēc Jūdu kārtības sieva var būt sieva vairākiem pēc kārtas. Laulība – dzīvības turpināšanai. Bet tā izbeidzas. Debesu Valstībā vairs nav laulības. Dieva priekšā tiem, kas iegājuši mūžīgajā dzīvībā, Dievs ir dzīvo Dievs. Ne domātāju, dzejnieku, mākslinieku Dievs, bet Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs. Tas pirmais nav nemaz Dievs – tā ir viņu konstrukcija. Dievs ir sevi atklājis caur praviešiem, uz mums runājis. Nevis spriedelējums par Dievu, konstrukcija un pieņēmumi, bet Dieva atklāsme.
Indiešu dievi – cilvēks skatās uz nabu, kamēr parādās – tas ir prāta aptumsums. Grieķiem dievi ir ļoti skaisti, izkalti akmenī, bet nedzīvi. Filozofija mēģina taisīt konstrukciju, un ar to viņa ir tukša.
Kurš bauslis ir pārākais? Labākā manta – pārāka, vispārākā … Ko nozīmē Bauslība? Bauslības piepildījums ir mīlestība. Bet ne mīlestība uz kaut ko, bet Dieva mīlestība. Baušļi ir ietverti visos likumu krājumos. Ņe poiman - ņe vor. Redz, ka nav labi. Mēs stāvam Dieva priekšā ar savu rīcību, nekā kaut kā darītāji vai nedarītāji. Roka nevar pacelties darīt ļaunu. Cik daudz jādod, vai nav par daudz? Pēteris prasa, cik reizes ir jāpiedod? Mēs lūkojamies uz viņu, kā sevi pašu, mēs redzam viņā nevis noziedznieku, bet nelaimīgo, kuram jāpalīdz. Katrā tiesā mēs sevi notiesājam līdz. Bez mēra, bez aprēķina. Mīlestība neaprēķina. Māte nesakaita, cik bērns apēd, ja viņai nav trūkums.
M. Luters: “Mums būs Dievu bīties un mīlēt” – roka neceļas uz ļaunu – mīlestība aizliedz, godbijība aizliedz. Pasaule ir palikusi gudra, sekulāra: “Reliģija ir privāta lieta” – ar to var katrs nodarboties vai nenodarboties – tas nav svarīgi, kur mēs atlaižam Pestītāja vārdus: kā pērļu virknīte – viss izirst.
