“Ja kas grib ..” – nevis pavēle, bet nepieciešamība. Kristus krusts un Viņa mācekļu krusts. Kāds sakars? Varbūt kā atzinības zīme, ko piesprauž pie krūtīm par labu, vai dažkārt apšaubāmu darbu. Mans krusts – tāpat kā Pestītājam? Pāri visām ciešanām stāv Viņa nāve – nāves zīme. Augšāmcelšanās – kad ir piepildīts kāds darbs. “Tas ir piepildīts!” Uzdevums, kad bija jāuzņemas visas pasaules grēki. – Kas neiet man pakaļ, nenes manu krustu – zaudē savu dzīvību. Kā Kristus mācekļi Jēzus dēļ ir zaudējuši savu dzīvību – mocekļi ..? Jēzus trīspadsmitais apustulis: “Es mirstu ik dienas” – “es dzīvoju, bet ne vairs es”. Nonāvējiet savu miesīgo cilvēku ar viņa iekārēm. Ciešanas, kad kaut kas pa gabalam nokrīt no mums – kā nokaltuši zari no koka, un beidzot mēs esam Viņa priekšā. Ko tad cilvēks lai dod par savas dvēseles glābšanu – nepazaudējot arī šo? Kompromiss ar Dievu – pagāniskās upurēšanas un lūgšanas – līdz pat cilvēka upurim – lai otrs (kā viņš domā) varētu ņemt dalību pie Dieva. Kaut arī būtu 99%, tad šis viens procents ir tas, kas visu sabojā – tā ir tikai piekāpšanās no savas puses Dieva priekšā, bet tā nav krusta nešana. Jūs būsiet visu ienīsti. Kristus ir mūsu pašlepnuma nāve – tur nevar būt nekāda kompromisa. Nevis grūtumi ir atņemti, bet ir dots spēks tos nest.
