Jautājums par laulības dzīvi, par bērniem un bērnu vietu mūsu vidū un par sekošanu Kristum. Farizeji vai viņu kalpi, kas meklēja Jēzum pieķerties, nāk kārdinādami: vai ir atļauts šķirties no sievas katra iemesla dēļ? Viņi zina, ka Mozus ir pieļāvis šķiršanos. Musulmaņu zemēs – ir jebkura iemesla dēļ – tas nozīmē pilnīgo patvaļu, ka sievietes padotība vīram ir tik liela, ka vīram nav nemaz iemesls jāuzrāda. Dievišķais likums nepieļauj šo kompromisu. Katoļu baznīca deklarē, ka laulība nav šķirama. Taču, ja kāds atrodas laulībā ar nekatoli, tad tā nav šķiršanās. Vai kādās augstās aprindās atrod kādu blakus iemeslu, kura dēļ šī laulība varētu nebūt spēkā. Laulība – cilvēku draudzība, interešu kopība, saderība, jaukums, mīlestība. Pušķojums apkārt, bet vidū tukšs. Kaut arī tas viss varētu būt, taču tas nāk kā korelāts līdzi. Laulība ir ģimenes radīšana – dzīves tālāk radīšana. Ģimenes sakraments. Viena vienība, nevis divu draugu sadraudzēšanās, bet divu būtņu saplūšana vienā. Tas ir arī konkrēti tajā brīdī, kad tiek dots sākums jaunai dzīvībai. Tas ir jocīgi, ka cilvēki saka, ka mums nav nekā kopīga, taču ir bērns – kas var būt vēl kopīgāks. Būtiskais ir ģimenes tapšana un Dieva pavēle šīs pavēles sakarā. Laulība ir šķirama tikai, ja starpā iestājies izvirtības grēks – tad viņa jau ir salauzta. Liels posms ar feministiskajām kustībām: sievietes atbrīvošana no viņas atbildības tiesas. Dievs runā par palīgu, sakārtotību. Tur nav nekāda pakļautība, bet tikai brīdinājums no tiešo uzdevumu neizpildīšanas. Nedabīgs stāvoklis – sievietes sajūtas mazvērtīgā stāvoklī un grib imitēt viņu. Novērst no sevis sievietes patieso pienākumu, ka viņa ir sieviete, māte. No tā – aborti (dzīves neērtības, grūtības …? Taču grēks paliek grēks). Mācekļi: “tad nav labi precēties.” Jo tas uzliek tik lielu nenoliekamu atbildību, nespēj atbrīvoties no tādas atbildības. Var iekļūt visu mūžu stāvoklī, kas ir nepanesams. Tas tā daudziem arī notiek – tiem, kas laulību saprot tikai kā patiku un slepeno aprēķinu, kas man no tevis par labu. Mēs esam daudz nosodījuši musulmaņus, kristiešus par salaulāšanas paņēmieniem. Līgava un līgavainis nepazīst viens otru – jāprecas. Par to, ka varētu neprecēties nav ne doma. Ir pienākuma apziņa. Ar šo cilvēku ir jābūt kopā, jāveido ģimene, jāvar paciest, panest. Dīvainā kārtā cik maz ir bijis nelaimīgo. Nevienādi sadoti kopā. Tomēr tas laulības piepildījums ir bijis labs un svētīgs. Kad otru cilvēku uzņem kā nenoliekamo savas dzīves uzdevumu. Vai man būs patīkami, viegli vai grūtums. Bet kas mani gaida. No tām skaistajām meitenēm – kādas sievas? Bet ne visi to saprot – ka jāpaliek nesaistītam. Arī tā nav pavēle.
Klāt arī bērnu jautājums. Jēzus svētī bērnus. Šī nav vienīgā vieta, kur runa par bērniem, ka viņiem pieder debesu valstība. Bērns sevī nes kaut ko no dievišķā pirmsākuma, bez ļaunuma apziņas. Reizēm mazi bērni pamāca ar savu muti.
Tālāk – kāds cilvēks grib kļūt Jēzus māceklis, iemantot mūžīgo dzīvību. Par kādu cenu šī mūžīgā dzīvība ir iegūstama? Robusta doma. Kas man jādara? Jēzus saka: turi baušļus. Es jau to visu daru. Kas man vēl trūkst. Jēzus parāda, ka Debesu Valstības iegūšana nav kaut kāds pirkums par maksu. Pārdod visu savu mantu. Nevis pārdod pusi savas mantas un uzcel cilvēkiem patvertnes: tas nav kāds darbs, bet stāvoklis: sekot Kristum. Kā zvejnieki darīja, bet varbūt citādi. Kas Viņam sekoja, tie nemaz nesaprata, kas ar viņiem notiek. Visa mūsu piederība: sirds, prāts, griba stāv Viņa ziņā. Imitatio Christi – Kristum pakaļ staigāšana. Mēs katrā solī it kā stāvam Viņa tuvumā, redzam, esam sarunā ar Viņu, no Viņa saņemam: kas ir nākamais solis. Paļaujamies uz Viņa tiesu, žēlastību. Apustulis: es dzīvoju, bet ne vairs es, bet Kristus manī. Nevis, ka mēs kaut ko atdodam (pus miljonu), bet ar otru dzīvojam savās iegribās – bet visu. Jauneklis noskuma, viņš baidījās kļūt šajā dzīvē zaudētājs. Kad to visu atdos, kur viņam būs galds klāts? Tas ir par daudz. Dzīvot vajag tā, lai viss notiek normāli. Nevajag krist kaut kādos ekstrēmos. Viņš aiziet noskumis. Bet arī Jēzus mācekļi ir gājuši Viņam pakaļ, redzējuši, kā Viņš dziedina, izdzen ļaunos garus, redzējuši Viņa dievišķo izskatu, bet vēl prasa, kas mums būs par to. Viņi neapjēdz, ka saņēmuši pretī kaut ko neaptverami daudz: ir mājas, ir cilvēkus. Arī tagad prasa: kas tad jums no tā ir ticis, ka jūs skraidāt ap tām baznīcām? Tāds jautājums ir aplams. Bet man ir pretī kaut kas dots. Viņš tikai brīdina, ka var notikt apvērstības, ka daudzi, kas ir pirmie, ar savu aprēķina prātu var palikt atpakaļ.
