Jēzus runā par Debesu Valstību, ko nevar nekādos rāmjos iespiest. Pestītājs lieto līdzības, un tās nav nedzīvas lietas. Tā ir pati tiešamība attiecībā uz cilvēku. Debesu Valstība ir kā milzīga vērtība, kuras dēļ ir vērts visu atdot. Bet šeit ir pavisam cita līdzība. Šeit Debesu Valstība ir kā kāds aicinājums, kāds ieguvums; kā uzdevums, kas tiek atalgots. Nama tēvs (Dievs vai Jēzus Kristus) meklē strādniekus, kas koptu stādus. Viņš šo aicinājumu atkārto dažādos laikos. Tāpat arī dzīvais Dievs vēršas pie cilvēka dažādos mūža laikos – arī pie tādiem, kas ir pašās mūža beigās, kas ir stāvējuši visu mūžu dīkā. Kāds traģisks bezdarbnieku stāvoklis – nīkstot tirgus malā, visu redzot, bet nebūt nekam derīgam. Strādāšana pie Dieva darba, kur mēs tiekam pieaicināti par līdzstrādniekiem. Paradīzes dārzā: “Un Tas Kungs uzlūkoja to visu un, redzi, tas viss bija ļoti labs.” Dievs mūsu priekšā ir nolicis kaut ko ļoti vērtīgu, un mums tas ir jāturpina. Pestītājs to tālāk neraksturo, vai tas būs teologa darbs, kas mācīs cilvēkus; vai diakonises darbs, vai vienkārši cilvēka, kas pakalpo citiem.
Tirgus laukumam ir liels vilinājums rosīties līdzi, jaukties līdzi visā šajā tirgus kņadā un nebūšanās. Bet Pestītājs nešķiro. Viņš pieņem no katra mūža posma, kad cilvēka iekšējā auss sadzird šo aicinājumu. Darbošanās šajā vīna kalnā ir jau darbošanās šajā Debesu Valstībā. Bet vai tad Debesu Valstība nav kaut kas garīgs? Jā, tā arī varētu teikt. Bet vēl Viņš saka, ka Debesu Valstība nav ne še, ne tur, bet jūsu vidū.
Kad ir tā stunda, kurā darbinieks saņem to, kas viņam pienākas. Starp Debesu Valstības un zemes valstības lietām nav nekādas vienādības (atbilstības, kongruences). Nav nekāda nopelna – Debesu Valstība ir tikai viena. Debesu Valstība nav kā privātais kapitāls, ko mēs iegūstam, tā ir milzīgā žēlastība. Tāpēc šī netaisnā sadale, kad Pestītājs saka: “Vai tev skauž?” – Cilvēks nevar izturēt ne žēlastību, ne taisnību. Nav nekādas iepriekš iemaksas. Arī mocekļiem nav dots nekas vairāk.
Kāda māte, rūpju un labvēlības pilna, kas gribētu savus dēlus nodrošināt nākotnē. Asā, skarbā atšķirība starp to, ko Jēzus domā, saka un cilvēcisko. Kaut kāds atalgojums par līdzi staigāšanu – materiālistiska domāšana (izcilie, nopelniem bagātie ... ). Aizsteigšanās priekšā Dievam un nodiktēšana, ko mums vajag. Vai jūs varēsiet dzert to biķeri, ko es dzeru … nāve … Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Jūs neesat vēl kārdināti un pārbaudīti. Jūs nezināt, cik dziļi cilvēks var tikt pārbaudīts. Debesu lietas ir pērkamas par dzīvības maksu. Nelielies, bet bīsties. Un nesakiet: “Varu gan.” Pārbaudes asums un aizliegšanas tuvums.
Pirmais ir tas, kas nostājas kā pēdējais rindā, lai arī pēdējais nepazustu un neaizietu bojā.
Jēzus iežēlošanās – divi aklie ceļmalā. Jēzus vaicā: ko jūs vēlaties, lai es jums daru. Viņi top redzīgi. Evaņģēlijā ir šādi notikumi vairākkārt. Katrā šādā notikumā ir paslēpts kāds dziļš traģisms, cilvēka sāpes. Aklam būt. Cilvēka palīdzība nesniedzas iekšā un Jēzus palīdz. Kā pakāpīte, kā pieiet Jēzum klāt – kā iedrošinājums. Pilnīgi konkrēta cilvēka fiziskā aklība. Un šie notikumi ir līdz pat mūsu dienām cauri gadu tūkstošiem iedrošinājuši cilvēkus lūgšanā. Imitēšana te nepalīdz: es lūgšu tāpat kā tie lūdza. Nē, ar katru no mums Jēzus runā atsevišķi un tieši. Tas rezultāts: “Tie gāja Viņam pakaļ”. Desmit spitālīgie – tikai viens atgriezās un pateicās. Pateicība padara dāvanu divkārtīgu. Pateicība ir dāvanas mēraukla.
