Mt.18.nod. Lielākais Debesu Valstībā.
Domāšanas veids: tie, kas šeit ir bijuši pirmrindnieki, Debesu Valstībā būs kas vairāk. Garīgo lietu būvēšana pēc laicīgās dzīves principiem. Iedomājas, ka Debesu Valstība būs kaut kas pēc nopelniem. Pestītājs runā tikai par ieiešanu Debesu Valstībā. Bērnam šī problemātika ir sveša: būt Debesu Valstībā, būt pie Viņa. Mēs domājam, ka bērns ir kas nepilnīgs, viņš mācās – kamēr kļūst pieaudzis. Pestītājs griež vērību uz to, ka bērnā ir jau iekšā kaut kas ļoti būtisks, kas viņu tuvina Debesu Valstībai. Bērnišķība, vientiesība …? Nekomplicētība, tiešums. Pasakas par ziemassvētku vecīšiem, sniegbaltītēm, Lieldienu zaķiem, sarkangalvītēm. Ja jau tādu nav, tātad arī par Dievu laikam ir pasaka. Kur aizved cilvēku maldināšana, kas viņus vēlāk noved apjukumā vai pat neceļos. Bērna kontakts ar pieaugušo. Tuvības un uzticības saite, kurai nav nekā izskaidrojama. Bērnu sapratne. Ārste, kas strādā dzemdību namā. Viņa sarunājas ar bērnu no pirmā brīža, un viņš saprot.
Stingrība cīņā pret grēku. Cilvēka divdaļība: miesīgais un garīgais cilvēks – kādreiz smaga cīņa. Cik asa un konsekventa ir šī cīņa. Mēs zinām, ka līdz ar acs izraušanu vai rokas nociršanu grēks nav nocirsts līdzi. Zaglim nocērt roku – smaga atriebība cilvēkam par viņa nodarījumu – bet vai līdz ar to ir grēka sakne iznīcināta? Pestītājs parāda, cik ārkārtīgi smags ir šāds nodarījums – mazā apgrēcināšana. Tomēr Cilvēka Dēls ir nācis atpestīt, nevis nosodīt. Pašmocītāji, nevis gavēnis vien, kad atturas no ēdiena, bet mocīt savu miesu – uzkārt smagas ķēdes – arī ar āķiem; just sāpes. Grupas, kas pārstaigāja Eiropu – sevis dauzītāji – puskaili šausta sevi ar pātagām. Vai ar to tiek panākts, ka cilvēka grēks tiek iznīcināts? Var jau būt, ka cilvēka domas tiek novirzītas no grēcīgām domām, taču tā ir tikai sevis apmierināšana – pašizdomāta dievkalpošana.
Tālāk līdzība par pazudušo avi. Pretstatījums. Kas tad ir tas, kas mūs glābj? Viņš ir nācis mūs meklēt. Mūsu vieta glābšanas akcijā. Brālis, kas grēko. Siešana, atraisīšana. Kad viņš atskārtis savu grēku un to nožēlojis, tu esi viņu piesējis ar saiti Debesu Valstībai. Cilvēki mokās. Netiek galā ar dzīves problēmām. Atraisiet viņus – viņš ir sasiets tumsas pinekļos – kā Lācars – atraisiet viņu, lai viņš staigā. Atraisīšanas moments sasietajā cilvēkā. Pasludiniet viņam Evaņģēliju. Viņš nekad nav dzirdējis, ka Dievs visu to līdzi redz, cieš un ka Viņš meklē tevi atbrīvot.
Divi vai trīs lūdz. Par ko? Mašīnas iegādi, iespēju aizbraukt uz svešām zemēm … Apustulis Pāvils saka: viss man ir brīv, bet ne viss man der. Ja lūdzējos ir vienprātība, tad Dievs to piešķir. Bet ko?
Marks Tvens: makšķere bez āķa. Puika lūdz, bet āķis nerodas. Sirds vienprātība ap mazo baznīciņu. Ja mēs esam ne vien neatlaidīgi, bet kad mēs staigājam Garā. Protams, mēs varam lūgt, kad redzam kādas bēdas, slimību. Tai pašā laikā mēs šķirojam, ko mēs drīkstam un ko mēs nedrīkstam..
