Jēzus iepriekš uzstājies tik asi pret farizejiem, ka mācekļi saka: Tu esi saniknojis šos ticības lielos turētājus. Jēzus it kā paiet prom no jūdu robežām, kur mīt kanānieši – ar jūdiem nesaderīgie, kurus jūdi nicināja, bet arī tur cilvēki bija dzirdējuši par Jēzu.
Negatīvais guļ ļoti dziļi cilvēkos, un naids ir lielāks par visu citu. Bet reizēm gribot negribot ir jākāpj pāri. Kāda sieva savas meitas slimības dēļ nāk meklēt palīdzību pie Jēzus. Mūs varētu pārsteigt tas, cik atraidīgs ir Jēzus – viņš neatbild ne vārda. Un kad sieva metas ceļos: “Palīdzi!” – tad Jēzus atbild ārkārtīgi skarbu vārdu: “Neklājas maizi atņemt bērniem un mest suņiem priekšā!” Bet Jēzus zina vairāk nekā mēs. Viņam nav jāstāsta viņu biogrāfija. Ja tas ir tā – tas ir no apsēstības, no kuras cieš meitene (elku kalpības). Katrā ziņā šie novadi bija pazīstami ar izlaidīgajiem elku kalpojumiem un izlaidīgiem paņēmieniem kalpošanā. Kur cilvēki nododas zīlniecībai vai pat kultiskām izrīcībām. Apsēstība reizēm tika uzskatīta par dievišķa gara iemiesošanos cilvēkā. Tā vide, no kuras meitene nāca, bija ļoti veicinoša.
Jēzus skarbā atbilde, bet Izraēls, tie bērni – Viņu vajā. Laikam tāpēc Jēzus bija izvēlējies šo ceļu, kur jūdi nevar izrādīt savu naidu. Bet sieva nāk un saka: tas ir taisnība, ko Tu saki, bet no tām druskām, kas nokrīt, arī necienīgie suņi bauda. Viņa pacieš un piekrīt šim apvainojumam: es esmu tikai suns, kas prot tikai riet, kost un rīt, kad dabū kaut ko ēdamu. Suņa īpašības – kas pieder arī cilvēkam: kad viņš ir drošībā, viņš rej, kož. Bet kādreiz viņš ir arī izsalcis – tad viņam ne riešana, ne košana nenāk prātā.
Cilvēki, kas ir jau slimnīcā – tad viņi kliedz, lai Dievs apžēlojas. Kaut kas no suņa dabas cilvēkā. Varmācīgais uzbrucējs un rijējs. Bet arī viņam vajag palīdzības. Un šī sieva atklāj to, bet viņas labā daļa nav tā, Pestītājs to viņai atklāj, bet ka viņa to pieņem un šo Dieva novērtējumu akceptē. Jā, tiešām es esmu suns, es neesmu cienīga. Šī dziļā bikts: pieņemt šo Dieva apsūdzību. Lūk, tas tu esi, un tagad tu prasi, lai par tevi apžēlojas, un to Pestītājs ieskata par kaut ko ļoti lielu. Šī Dieva kritikas pieņemšana: tiešām, tas es esmu. Un tomēr apžēlojies par mani. Nepārtrauktais dialogs ar Pestītāju, par vainu …
Pestītājs prasa pazemību. Pazemojieties zem Dieva varenās rokas, tad Viņš tevi paaugstinās noteiktā laikā. Mans grēks, netaisnība Dieva priekšā. Kāpēc man tādas mokas, ciešanas? Un tomēr mēs negribam redzēt, ka katra tāda ciešana ir pelnīta … kas Dieva priekšā ir negantība, un tikai tad, kad notiek atzīšanās: es esmu tas rijējs, plēsējs. Tad, kad ir labi – notiek izlaišanās, bet pēc tam – par ko Dievs mani soda? Dievs var šo vārdu teikt mums. Un žēlastība ir, ka mēs šo vārdu pieņemam. Ticība tev ir palīdzējusi. Ticība, kas liek saredzēt lietas tā, kā Dievs to rāda. Tas nav viegls Dieva vārds, bet, no otras puses, tas parāda, ka pirmais, ko Pestītājs grib pie mums darīt – liek cilvēkam nokāpt dziļumā un ieraudzīt sevi īsti. Mūsu daba, mūsu vaina.
