Par miera nešanu un nesējiem mēs ļoti daudz dzirdējām padomju laikos. (Varbūt arī šodien). Te mēs redzam starpību – “savu mieru Es jums dodu”: ne tādu un ne ar tādiem paņēmieniem.
Nebīstieties, ko Es jums saku tumsā, to runājiet gaismā.
Reformācija ir atnesusi lielu nemieru – nepārtrauktais zobens. Vēl joprojām nav iebāzts makstīs. Ticības kari ar daudzu cilvēku iznīcināšanām – bet ne tas zobens, ko Kristus atnesa.
35.p. “jo Es esmu nācis sanaidot cilvēku ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti un vedeklu ar viņas vīramāti” – savest cilvēkus naidā. Cilvēki nesaticīgi – vai tas ir tas zobens? Nē, to nav Kristus atnesis.
Luters ielauzies Baznīcas svētumos. Par ko bija cīņa? Pie Lutera nāca cilvēki pie bikts. Luters kļuva par Dieva miera turētāju. Farizeji un rakstu mācītāji dzīvo visos laikos, un viņi negrib pakļauties Dieva vārdam. Viņi nosoda Evaņģēliju.
Rom.5:1-2. “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.”
Ījaba pieredze – Dievs vienmēr ir ar mums. Ījabs nevarēja atrast Dievu. – Tas Kungs zina to ceļu, kurā es dodos. Un kad Viņš būs mani pārbaudījis, tad es būšu līdzīgs zeltam.
