|
Datums: 1992.gada 27.marts
Tēma: Mt.14.nod. Bībeles stunda)
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa pieraksti.
1-12.p. Tīrā politika. Politika sastopas ar dievbijību.
Pasaules gājumi, darbošanās un pravietis. Valdnieki un pravieši. Terarhs –
ceturtdaļvaldnieks – Hērods. Pirmais, ko viņš jūt – viņš iztrūkstās. Viņam
atņems varu, jālieto kādi līdzekļi, lai to novērstu. Bailes no Jāņa Kristītāja,
no pretinieka, kas cērt vēl asāk kā ar zobenu. Hērods, maigi sakot, dzīvoja
laulības pārkāpšanā, un Jānis Kristītājs viņam to bija klaji sacījis sejā: „tev
neklājas”. Jānis Kristītājs par mutes palaišanu, par kritiku tika ielikts
cietumā. Šāda kritika jānoklusina, viņa apdraud valsts pamatus. Politiskā
domāšana: vara jānotur, tāpēc tāds Jānis Kristītājs ir jāattur no publicitātes.
Un tomēr Hērodam ir bailes. Viņš var kaut ko pateikt. Varētu nokaut, bet bail
no tautas. Stāvoklis ir nenoteikts, un stāvokli atkal izšķir politika – viņa
brāļa sieva. Ja nu tas neklājas ķēniņam, tad tādai sievai tas neklājas divkārt.
Sievietes politika – konsekventāka un labāk izdomāta. Pusaudze meitene,
apmācīta dejās (erotiska rakstura). Visa gudrā politika sagrūst – pārspīlējumi.
Apdomājiet to, ko jūs soliet, un pildiet, ko jūs esat solījuši. Padoms no
mātes. Politikas īstās sekmes ir gudrība, apdomība. Hērods mētājas ar saviem
vārdiem. Atpakaļ ceļa vairs nav. Goda prāta cilvēks, kas tur savu zvērestu. Ja
viņš to neturēs, viņš būs nelga. Cilvēka prāts, kas pats sevi iedzinis
strupceļā. Āfrikā misionāru skolā skolotājs jautā skolēnam, ko tu tagad darītu
Hēroda vietā? Es atbildētu meitenei: „Jāņa Kristītāja galva nav tanī valsts
pusē, kuru es tev došu”.
Hērods un pravietis. Izvirtulis, nekrietns un pravietis. Untums
iznīcina pravieti. Mēs vēlāk redzam pie mūsu Pestītāja notiekam to pašu. Hērodija
domāja, ka nu viss ir kārtībā – traucētājs ir pagalam. Politika kā dēlis
noslīgst lejā, un Dieva prāts uznāk augšā. Citas mērauklas, citas attieksmes. Nav
tikai acīmredzamais. Mūs samulsina, ka Dievs to pieļāva.
Stefana nāve. Nepielīdzini viņiem šo grēku. Tad apustulis
mira. Indieši – bramins to nevar saprast. Mums liekas, ka Dievam ir jāiejaucas
cilvēku politikā. Viņš ļauj šai politikai pašai iznīcināt. Skats, kas martīram
atklājas. Kristītājs: cirvis ir pielikts kokam pie saknes. Jāņa mācekļi apraka
Jāņa Kristītāja miesas. Jēzus to dzirdēdams aizbrauca laivā. Un ļaudis gāja
pakaļ. Kādā vietā ļaudis saka: aizej no šejienes, Hērods meklē tevi nokaut. Jēzus
dziedina neveselos.
Kāds notikums. Dodiet tiem ēst. Piecu tūkstošu paēdināšana. Savādi provokatīvs ir Jēzus vārds mācekļiem pretī. Mācekļi ir līdzjūtīgi, bet uz vietas tur nav nekā, tukša vieta. Ļoti saprātīga un paredzīga rīcība. Mums ir tikai piecas maizes un divas zivtiņas. Situācijas nereālība. Jēzus lauž maizes, un mācekļi sniedz tālāk, un tā laušana un sniegšana nemitas. Teksta kritika saka: tas tā dzīvē nevar notikt – tā ir pasaka. Bet te ir Jēzus un nekad neaizmirsīsim, ka mūsu priekšā ir Dievs, kas ietērpies cilvēka miesā. Dievam neviena lieta nav neiespējama. Viņš lauž un tanī brīdī tas top. Kā tas top? Ja mēs nevaram saprast, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tad to nesaprotam. Ja Dievs nav radījis šo pasauli, redzamās lietas nav tapušas no neredzamajām … Pretinieki to ir noveduši līdz cilvēcīgai neiespējamībai. Jēzus mācekļi – Jēzus uzdevuma tālāk nesēji, kur Jēzus saka: “Dodiet viņiem ēst”. Kādā veidā? Pestītājs ir teicis, ka ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no katra Dieva Vārda. Mācītājs, kas kunkst, ka slikta draudze. Pārmetums draudzei. Draudze ir kā tas izsalkušais cilvēku pūlis. Dodiet viņiem to barību, no kuras cilvēks dzīvo vairāk nekā no maizes. Padariet viņus priecīgus, lepnos un šaubīgos – saprātīgus. Nemāniet viņus ar kaut kādām tukšībām, cilvēciskām domām. Mēs esam tie, kas ņemam no Kristus un dodam. Brīnuma atkārtojums.
Atkal viens notikums. Ļaudis atlaidis, Jēzus dodas savrup kalnā. Viņš grib būt viens pats, Viņam ir jādzird, jāatbild Dievam Tēvam. Bez lūgšanas mēs neko nevaram. Dvēseles higiēna, nomazgāšanās, un par jaunu saņemšana. Kontakts ar Dievu – vairāk nekā visas burvestības, ar kurām saelpo iekšā kosmiskos spēkus – citi no velna ņemdami un paši velna pārņemti mūs maldina.
Mācekļi ar laivu dodas uz citu krastu, vējš ir pretī, laivu mētā, viņi ir briesmās. Jēzus nāk palīgā, Viņš iet pa jūras viļņiem. Epizode ar mācekli Pēteri. Spontānais Pēteris. Kas reizēm uzliesmo sajūsmā – prasa kaut ko tādu no Jēzus, kur būtu jāprasa, kāpēc tev tas vajadzīgs. Viņš saka: “Liec man nākt pie Tevis” – nav nekāda racionāla izskaidrojuma – pēkšņs sajūsmas uzšāviens. Jēzus nemaz neiebilst: Nāc! Pēteris iet. Cilvēka dvēseles spēle. Un tad vienā brīdī viņam atmostas, t.s., veselais cilvēka saprāts. Viņš redz, kādu pārgalvību viņš ir izdarījis – apakšā nav pamata – tik dziļa bezizeja, ka grūti to priekšā stādīties. Kungs, palīdzi! Jēzus palīdz. Viņi iekāpj laivā. Ko saka Jēzus? Viņš mierina savu satriekto mācekli? Nē. Tieši otrādi. Viņš tā kā ar pātagu uzšauj: “Tu mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?” Jēzus neiebilst pret mūsu neiespējamo apņēmību. Mērķis ir Jēzus – nevis kaut kas, kaut ko. Vēl vairāk – Viņš pasvītro: “Kāpēc tu šaubījies, kā tu varēji ielaist dvēselē šaubas, kad es sacīju: “Nāc!”? Zivju zvejā ir pretstatījums: “Uz Tavu vārdu, jā!” – paļāvībā uz Jēzu. Kāpēc tu šeit nepaļāvies? Paļāvība līdz galam.
Pieslēdzās arī notikums, kad Viņš apsauc vētru. Mūsu racionālajam prātam šīs lietas ir fiziskas dabas parādības, mēs šīs lietas neietekmējam. Jēzus parāda, cik lielā mērā Dieva valstība var ienākt mūsos, ka viņa var pakļaut dabīgo lietu risinājumu. Viņš var. Var arī tagad. Ne katrā brīdī, kad mēs pieejam pie upes vai jūras. Nebūt. Kristīnes tante. Lietus un Katlakalna baznīcas dievkalpojums, kapusvētki. Interesanta sagadīšanās? Daudz personīgas tematikas mūsu lūgšanām, nobeidzot ar: “Kaut es drīkstētu tavai drēbju vīlei!”
Jēzus dievišķā godība – virsraksts šai nodaļai.
Diakonija un sociālā apgāde. Kristīgā mīlestība. Mājā ievest izdzīto, paēdināt izsalkušo, apglabāt mirušo … Septiņi labi darbi. Arī nauda, ka to sniedz roka rokai ir garīga – Kristus dalītāja roka. |
