005

Jēzus pārkāpj Bauslību. Formālisti. Jēzus atbild par Dāvidu un viņa karavīriem, kas ņem un ēd no upura vietas, no altāra (1.Sam.21.). Cilvēki ir izsalkuši. Dieva upuris ir nevis noliktā maize, bet žēlastība pret to, kam kaut ko vajag, kam sāp. Jēzus tūlīt dziedina arī cilvēku. Farizeji nolemj nogalināt Jēzu. Par ko? Tikai par šīm divām lietām? Jēzus sajauks tautu. Pēkšņi sabrūk visa sistēma, disciplīna, kurā kā dzelzīs cilvēki tiek turēti. Šeit, dziļāk ņemot, ir cīņa starp žēlastību un upuri. Reformācija. Katoļu Baznīca mācīja, ka, lai cilvēks iegūtu Dieva žēlastību, viņam ir jāievēro gavēnis, lūgšanas, dievkalpojumi, svētceļojumi u.c. M. Luters – kā es varu svēts tapt – es taču esmu grēcīgs cilvēks – nav nekur drošība, ka Dievs to pieņem, ka Viņam patīk, ka es to daru. Mēs topam taisnoti bez nopelna – Kristus nopelna dēļ. Dievs ir tas, kas mūs taisno, mūs žēlo, mūsu patiesā lūgšana pie viņa un nevis visi daudzie darbi. Labie darbi – it kā Dievam to vajag, lai man būtu tukšs vēders … Dievu iespaido tikai tas, kas iespaido tēvu no bērna puses – mīlestība – pilnīga nodošanās.

Cilvēku bars būs kā izplūdis ūdens (tā domā farizeji), tomēr zināmas šaubas viņiem ir – viņi prasa kādu zīmi. Labi, bet kādā spēkā viņš dziedina? Ļaunais gars. Ar ko tad jūsējie viņu izdzen? Visas zaimošanas var tikt piedotas, bet Svētā Gara zaimošana – nē. Viņi taču redz, ka tur nav ļaunais gars.

Jautājums par zīmi. Pierādi. Tāda zīme neder, ka viņš ir dziedinājis slimo – tā ir par mazu. Lai debesis atveras, lai eņģelis nokāpj. Kam tas ir vajadzīgs?

Jēzus ir lēnprātīgs.

Par ikkatru vārdu, ko cilvēks runā, viņam būs jānes atbildība. Pašķiebieni – lai neuzkrītoši izbīdītu cilvēku no patiesības. K. Skalbe – leģenda (decembrī kalendārā).

Salīdzinājums ar Zālamanu – šeit ir vairāk nekā Zālamans. Ļoti pašapzinīgi? Tai laikā jūdiem tas varēja likties pārdroši. Mēs zinām, ka to Dieva namu, ko Viņš noplēš, Viņš uzceļ trijās dienās. Zālamans – cilvēciskā gudrība, apbrīnojama (gadījums ar bērnu).

Attieksme pret Viņa tuviniekiem. Ne Viņa māte, ne brāļi Viņu nesaprata. Viņi vēl pievienojās tiem, kas sacīja, ka Viņš ir bez prāta. Viņš tiešām bija bez tā, ko cilvēki sauc par prātu – pašgudrības.

Ne miesīgā radniecība, bet dievišķais aicinājums izšķir.

Ciešanu laiks (no Pūpolsvētdienas). Ciešanu laiks ir viss Viņa dzīves gājums. Mēs redzam Jēzu pacietēju un cietēju, un tajā pašā laikā Pestītāju: ne Bauslība un upuris, bet žēlastība.

Gavēni nevar salīdzināt ar diētu, badošanos. Musulmaņi pa dienu gavēņa mēnesī nedrīkst ne ēst, ne dzert. Karstumā tas ir ļoti grūti – īpaši fiziska darba strādniekiem.

Gavēnis ir nevis neēst, nedzert – tā ir atturība no visa, kas traucē, vilina – lielā savaldīšanās, atturēšanās nevis aiz mīlestības uz sevi, savu miesu, bet aiz mīlestības uz Dievu.

Lielajā Piektdienā – uguns netika kurta, ļaudis savā starpā nesarunājās, tikai nepieciešamāko, lopus apkopa. Mūžam, lai to acu priekšā turu, ka Viņš pacietīgs un lēns – tas, ka mēs Viņu uzlūkojam. Nevar kairināt savu miesas prātu, kārības.

Citi guļ uz kailiem dēļiem. Nekur nevar redzēt, ka Jēzus uzstājas pret normālu dzīvi. Nav jāliek ap ķermeni ķēdes, dzeloņi – tas ir pa tukšo, tas nav vajadzīgs. Vai tai sirdij ir tās ķēdes uzliktas, vai tie ērkšķi?