Tev būs māti un tēvu godāt. Paaudžu sanaidošanās ģimenē: dēls negrib vairs par tēvu rūpēties vai zināt – to pensijas tiesu, kas pienāktos tēvam vai mātei, viņš iemaksā templim. Viņš saspītējis tēvam un mātei – atriebies, un tai pašā laikā Dieva priekšā – taisns, bet vai Dieva priekšā? Tendence nolikt Dieva patiesības vietā cilvēku pašu pieņēmumus. Ārēji izdarīt kaut ko tādu, kam ir kāda ticības nokrāsa. Cilvēks jūt, ka ir kāda atbildība Dieva priekšā, bet kā tai tikt pāri, izvairīties? Teozofi, budisti – kā tikt tīrākam, dievišķīgākam, kā pašam kļūt Dievam? Divi labumi cilvēkam: nav jāatstājas no savas dabas, iekārībām. Tendence, uz ko cilvēki ārkārtīgi vēlas iet. Arī kristīgā baznīcā: noskaiti tik un tik rožukroņus. Ar lūpām – viņš var arī nedomāt par to – tikai jānoskaita. Svētceļojumi. Brīnumdarītājas gleznas – ar svecīti. Vēlēšanās paturēt pašam sevi, savu iekšējo cilvēku, un tajā pašā laikā norēķināties ar Dievu. Ir tikai tiešais ceļš – lūgšana. Dieva patiesība un cilvēku izdomas. Arī avīze iespiež dažādus māņus. Cilvēki redz – pat avīzē raksta: tātad jātic. Jūs liekuļi, kas atceļat Dieva likumus. Jēzus – bezdievis – visu sajauc. Apgānīšanās. Nepūlaties ar šo pašatpestīšanos – tā sauc šo paņēmienu. Šī šķietamā pašatpestīšanās. Grēka nav – ir tikai nepilnība: tu pats vari. Bet nevar – tas trauks ir caurs un apakšā ir darva.
Farizeji baidījās paņemt mutē kaut ko nešķīstu – piemēram, cūkas gaļu, un tā apgānīties. Jēzus saka: tas nesagāna. Lāsti, meli, zaimošanas – tas sagāna cilvēku. Kāda nešķīsta valoda. Kā tu vari kaut ko tādu izrunāt? Cik nožēlojami – cilvēks izlietojis šo aparātu, lai savas sirds netīrību varētu gāzt ārā. Ēšanas un neēšanas likumi – arī adventisti neēd cūkas gaļu. Mūsu attiecības ar Dievu un nevis ar ieradumu starpniecību (pareizticība un katoļticība). Gavēņi, pusgavēņi – no dievišķa iekārtojuma cilvēks sataisa īpašus sprostus pašiem sev, un viens otru uzmana, vai šīs lietas tiek pareizi turētas. Jāturas pie Pestītāja vārdiem: mute barībai, ne lādēšanai.
21.p. Sieviete, kas zina par Jēzu un Viņa brīnumdarītāja spēku. Viņas meita ir ļauna gara varā, kas viņu nežēlīgi moka. Apžēlojies! Viņa nesaka dziedini vai dari brīnumu, bet apžēlojies! Tā ir dziļākā lūgšana. Dieva žēlastība – nevis mierinājums. Jēzus pats it kā to nemaz nezina. It kā paliek vienaldzīgs. Ir neērti dzirdēt šo neatlaidīgo saukšanu. Atlaid. Kāpēc Jēzus saka: “Es esmu sūtīts pie Izraēla”? Jēzus saka ļoti asu vārdu “suns”, taču šī sieva neaiziet, viņa stāv ticībā: jā, tiesa, man neklājās, bet sunīši ēd arī no druskām. Jā, esmu pelnījis, ka man sper ar kāju, tomēr Tavas žēlastības dēļ. Izcīnīt cīņu ar ienaidnieku, kas sēž iekšā, neļaut viņam pacelt galvu – pazemība.
(Pravda Tvoja Gospody!) Tas ko Viņš dara, ir patiesi un taisni. Ir tiesa, es neesmu cienīgs, un tomēr uz uzdrošinos lūgt un cerēt. Sieva, tava ticība ir liela! – pazemībā, Dieva prāta pieņemšanā un noliekšanās Viņa priekšā.
Trešais notikums. Atkal dziedināšana – visus. Vai Viņš kādam uzstādīja jautājumu kā samariešu sievai?
Traģēdija mūsu baznīcā – cilvēki aiziet neēduši vai pat ēduši saindētu, samaitātu barību. Svētais Vakarēdiens – maize, kas nepietrūkst: “Es esmu dzīvības maize”. Teksta kritika – sargieties no tās. Šiem kritiķiem ir pārgudrība vai ļauns nodoms. Šai grāmatai nedrīkst ne rindiņu pielikt, ne sašaurināt.
Kvēkeri – dziļas ticības cilvēki. Sanāk savās telpās un mierīgi un klusi sēž un gaida, vai kādam būs Dieva Gara skubinājums ko teikt. Bet notiekas arī, ka neviens nejūtas skubināts. Tad tik pat mierīgi un klusi izklīst. Spaidu no mūsu puses nevar būt. To mēs piedzīvojam arī mūsu Baznīcā, kur kristīgie ļaudis ir sanākuši kopā (varbūt ne dievkalpojumā), lai dziļā nopietnībā kaut ko sacītu.
