Jēzus dodas tuksnesī gavēdams un Dievu lūgdams. Tie ir divi bruņošanās veidi, kā stāties pretim tam, kas cenšas viņu novest sānis, kas kavē koncentrēties.
Kāda ir bijusi šī tuksneša, šīs pārbaudes dziļākā jēga? Viņš tur tiek kārdināts ar piedāvājumiem, kas var būt vērtīgi, labi. Esi izsalcis? – Saki, lai šie akmeņi kļūst maize. Jēzus pats būtu paēdis. Kāda pašlaik ir tā vara, kuras rokā ir maizes došana vai nedošana? Tai piekritīs ļaudis, tā varēs vadīt ļaudis, kuru dzīves saturs ir dienišķā maize. Maizes pātaga. Atkarīgais un vergs būs ar mieru arī to darīt, kas viņam nepatīk. Labvēlis, kas pabaro – kāds humanitārs darbs. Šo maizes kungu vienīgās domas ir: došu vai nedošu. Nevis sirds iežēlošanās, bet gan: kā vara varētu tikt uzturēta. Jēzus negrib būt šis labdaris. Kas caur muti ienāk – tas atkal aiziet. Cilvēks nedzīvo no šīs barības, bet no Diev Vārda. No patiesības, kas atdzīvina, atjauno. Kas liek ne tikai maizi prasīt, bet arī lauž pēdējo riecienu ar to, kam nav.
Otrs kārdinājums ir mesties zemē no augstas celtnes, parādīt, ka tu esi supercilvēks. Tas ir teoloģisks kārdinājums. Velns atrod it kā pareizus vārdus. Tā ir pārprastā teoloģija. Tas ir kārdinājums pielikt klāt šo teoloģiju pie savām izdarībām, pie savas karjeras. Līdzīgi arī dziedināšanas kā manipulēšana ar Dieva Vārdu. Ir cilvēki, kuri nekaunas sevi saukt ne tikai par praviešiem, bet pat par dieviem. Mēs nevaram no Dieva prasīt to, ko Viņš vienreiz ir darījis. Mums nav atļauja no Viņa. Tie sludina vārdus, ko es viņiem neesmu pavēlējis teikt.
Beidzmais kārdinājums – vara (šajā gadījumā pār visu pasauli) ir vislielākais kārdinājums. Varas slāpes ir visbriesmīgākais par visām tuksneša slāpēm. Varas kārie cilvēki, kas pasauli ir gribējuši uzbūvēt no jauna – daudz, daudz labāku. Bet bez viņiem arī citi, kas vēlas piepildīt savu kāri: panākot varu pār otru cilvēku.
Cilvēkus ir viegli aizvainot un pravietis savā dzimtenē netiek cienīts. Gudri mērenais cilvēks aiziet garām un aizvainojas, ja viņam kaut kur pieskaras pie viņa pašapziņas.
