Mt.6.nod.

7. BURTNĪCA

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2022. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Mācītāja R. Feldmaņa Bībeles stundas Mežaparkā. 10.01.1992.

Mt.6.nod.

“Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat. Tāpēc jums būs tā lūgt: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos.Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos. Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa. Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts, kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. ”

Tas ir tas ceļš un virziens, mūsu gaidīšana varētu tikt no mūsu puses attaisnota. Un teiktu rindās jāsaka viena lieta, ap šiem vārdiem ir kristīgajā draudzē un pat ir ārpus tās bezgala daudz runāts, domāts, spriests un interpretēts, veidots. Uzbūvētas veselas sistēmas cilvēka dzīvesveidam, kārtībai, viņa ticības izpausmei. Bet jūs jau to ziniet un jūtiet, ka Pestītājs nav atnācis kaut ko jaunu izdarīt un ar cietu noteikumu nostiprināt, kā kaut kādu likumu. Kad Viņš sāka sludināt, ļaudīs izcēlās šis lielais izbrīns. Viņa ārkārtīgi spēcīgie vārdi un tad vēl brīnišķā darbošanās – tas izsauca izbrīnu un jautāja: “Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku!” Jauna mācība ar spēku. Tā uztvēra ļaužu pulki šo Jēzus Kristus varoni. Un patiesi, ka tā pirmā brīdī mēs paskatāmies, patiesi, salīdzinājumā ar to, kas bija ap Kristu toreiz, kas jau bija kaut kas nedzirdēts, nepiedzīvots, jauns.

Mēs jau tā skatījāmies, piemēram, svētības vārdus. Viņš saka apvērsis visu pasauli otrādi, izlicis tā sauktās vērtības zīmes kaut kā pavisam citādi. Un te rodas jautājums, jā, Jēzus Kristus ir nodibinājis kādu jaunu mācību, to vēl joprojām var teikt, izglītotos cilvēkos jūs atrodiet, to priekšstatu un vērtējumu. Jā, nu viņš ir nācis satriekt veco Jūdu ticību un viņu paradumus, un viņš tagad nācis ar jaunu mācību, ticību.

Viņš ir nācis gan ar kaut ko jaunu, bet viņš nav nodibinājis itin neko tādu, ko mēs varētu sacīt, ka tas ir kaut kas jauns. Un viņš pats ar to saka: “Nedomājiet, ka es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” Un paturiet tagad šos vārdus prātā, un pēc šiem vārdiem vadāties, ka jūs sastopat Jēzus izteicienus sevišķi tur, kur viņš runā ar jūdiem. Mūs var maldināt, piemēram, tāda lieta – bija ārkārtīgi asa uzstāšanās par farizejiem, pret tiem likumiem un noteikumiem, kas paredz visādus priekšrakstus un to pildīšanu. Un Jēzus atkal to pretniecību, ka viņš visam tam noliedz kaut kādu vērtību, tad varētu domāt, ka viņš nācis tomēr laikam atmest. Bet viņš saka tā: “Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt.” Gandrīz varētu teikt tā, ka bauslības trauki ir tādi kā tukši vai arī tur ir tikai kāda lāsīte iekšā, un viņš ir nācis, lai pildītu viņus pilnus, pildītu ar saturu, ka šie bauslības trauki ir tukši un sausi, tukšas un sausas formas.

Un, ka jūs tālāk skatāties, viņš runā par cilvēku attiecībām, par dusmām, par slepkavību, par laulības pārkāpšanu. Viņš runā par cilvēku savstarpējām attiecībām, par šķiršanos, par zvērestu. Visas tās ir lietas, kuras bauslība pazīst, un bauslība arī pilda. Ir aizliegts nokaut, ir aizliegts noskaust.

Mēs runājam te 21. pantā: “Jūs esat dzirdējuši, ka sacīts: “Tev nebūs nokaut, un kas nokauj, tas sodāms tiesā””. Vienkārši un skaidri – bez šaubām slepkavība ar bauslību aizliegta, ar likumu sodāma lieta.

Vai Jēzus ir nācis to atmest? Viņš brīdina, viņš saka: “Ja jūsu taisnība nav labāka, kā rakstu mācītāju, farizeju taisnība, jūs nenāksiet debesu valstībā.” Sargāties no tā, ka jūs uz šādām lietām skatāties ar farizeju acīm. Vainīgais ir tas, kas ir pacēlis savu roku ar ieroci un nonāvējis otru. Lieta ir skaidra, kas nav nonāvējis, bet kas savās dusmās ir tā kvēlojis, ka viņš saka: “Es viņu labprāt būtu gabalos saplēsis, šo cilvēku.” Bet viņam ir bail, ka viņu nesoda tiesa, jo viņš asinis izlies. Bet savā sirdī viņš jau ir nonāvējis. Bauslības tukšajam traukam, kura dibenā skalojas tas viens piliens, nevajag izdarīt slepkavību. Jēzus papildina: “Es neesmu nācis atmest, bet parādīt, ko tas nozīmē – nokaut. Un parādīt to, kur tad ir tas grēks. Tanī cilvēka sirdī, kas jau ir šo slepkavību izdarījusi.” Redziet kā atslēdzās tie Pestītāja vārdi par bauslības piepildītību. Un viņš brīdina, viņš saka: “Tikai sargāties, ka jūsu taisnība nav tāda pati kā farizeju un rakstu mācītāju taisnība.” Tas ir – formālā taisnība. Formāli tas nav noticis. Cilvēks, kas ar likuma kombinācijām ir otram atņēmis viņa mantu, iedzinis viņu postā – kā pestītājs runā ar farizejiem, kas atraitnēm viņu namus un bāreņiem viņu tiesu atrauj, un tad paši taisnojas ar lūgšanām un izlīdzinās ar Dievu. Sargāties, ka jums nav šī taisnība, ka jūs formāli paliekat bez vainas un tanī pašā laikā esat grēku vai noziegumu pastrādājuši savā garā, savā dvēselē. Un ņemam tagad arī vienu ļoti jauku, interesantu paralēli.

Mēs visi zinām 10 baušļus. Tie ietilpst mūsu katehismā, mazajā katehismā, un mēs visi esam viņus iegaumējuši. Vai jūs redzat šo baušļu uzbūvi? Pirmais bauslis, otrais bauslis, trešais, ceturtais, piektais un tas pats piektais bauslis atkrīt – tev nebūs nokaut. Tas ir burtiski izrakstīts no Vecās Derības bauslības. Aiz tā stāv tie vārdi, kas tas ir. Un tagad M. Luters paskaidro un saka: “Ko nozīmē nenodarīt nekādu vainu, bet palīdzēt, kalpot visās miesas bēdās.” Un raksturīgais arī sestais bauslis runā par skaidru, tīru sirdsapziņu un sirdi, no kuras ir jāizmet iekāres domas. M. Luters ņem un izskaidro, tāpat kā Jēzus izskaidro farizejiem. Tā M. Luters burtiski tanī pašā garā, tajā pašā veidā skaidro baušļus, ka tā tas bauslības likums, noteikums ir dzīvs tikai tad, ja viņš tiek piepildīts ar viņa īsto saturu. Tas ir nevis ārēja izdarība, nevis formālā taisnība, bet tas dziļākais, patiesais, ka cilvēks ar savu sirdi un dvēseli, un garu patura sevi ārpus šī grēka. (..) to vajag vienmēr ņemt vērā, kad mēs lasām kaut kur par Pestītāja sastapšanos ar farizejiem, kas viņam pārmet, ka viņš atmet vecaju mācību, ka viņš pārkāpj bauslību, ka viņš atmet vecaju noteikumus.

Jā, viņš saka: “Jūs pildiet dažas ārējas darīšanas un tanī pašā laikā jūs pārkāpjat bauslību.” Viņš runā tur par attiecībām ar vecākiem. Ka tas dēls vai meita ir naidā ar saviem vecākiem, un tur, kur viņiem pieklātos viņus kopt, viņiem palīdzēt, viņš, viņiem atriebdamies vai ļaunu vēlēdams, to nedara. Bet to tiesu, kas nāktos tēvam vai mātei dot, to viņš iedod templim kā upuri. Upuris templim – tas ir ļoti cildens darbs. Viņš tātad sevi ir izpircis no pienākuma tēva un mātes priekšā. Jēzus saka: “Nav izpircis. Tu pildi tikai cilvēku pieņemto likumu. To, ko priesteri uzlikuši kā nepieciešamos ziedojumus vai maksāšanu templim, bet to, ko nākas darīt sava tēva un mātes godā, to nē! Un tur tu esi pārkāpis šo bauslību.”

Redziet, cik elementāri tas viss mums tagad izklausās, kad mēs jau to redzam pāri par šo attālumu. Jūs tagad saprotiet arī citu tālāko, brāļi, jūs saprotiet kas tas ir, ja jūs ieskatāties dziļāk Jēzū Kristū. It kā mums gaišāks viņa vaigs kļūst. Un mēs uzreiz saprotam, ka viņš ir teicis šos vārdus: “Es esmu patiesība.” Patiesība! Uzreiz mēs sākam domāt par kaut kādām augstām lietām, par filozofiju un nez kaut ko tamlīdzīgu. Nē! Viņš ir pateicis kaut kādas tādas lietas, kas skar cilvēka dzīvi un dvēseli. Kuras nevar ne izlabot, ne pārlabot, ne papildināt, ne sašaurināt, ne atmest. Tas ir nemainīgs. Nevar to vairs pateikt: labāk savaldi savu niknumu, savas dusmas pret savu brāli. Tu esi slepkava, ja tu ieslīcini savā sirdī. Kur ir kāds, kas ir pateicis kaut ko labāku? Kur ir tas, kas saka nē, bet uz mani tas neattiecas? Jeb te ir tas Jēzus dievišķīgums un pavisam tā no citas puses mums pienācis klāt. Viņš ir savos vārdos, un to jūs izmaniet ar katru vietu, kur jūs lasiet mūsu Pestītāja vārdus un viņa darbošanās. Jūs izlaidiet, te ir vairāk nekā cilvēks. Tā kā tie miliči bija izsūtīti, viņi apcietināti. Farizeju puse ir tā tukšā. Kāpēc jūs neesat viņu atraduši? Neviens cilvēks nav runājis kā viņš. Ko viņš viņiem ir teicis, mums tas nav atkārtots, bet viņš ar viņiem ir runājis un tajos cilvēkos ir, un viņš ir vienmēr to pratis, un ja viņā ir kaut viena stīdziņa, kas ieskanas, ka tas cilvēks ir viņa gūstā, viņš nevar vairs citādi. Un to, ko Jēzus ir pateicis: “Mēs varam kā aizbāzt savas ausis, tas skanēs visam tam cauri.” Pret bausli, pret likumu mēs vienmēr atrastu izeju. Visa tiesu būšana ir lielā mērā balstīta uz to, lai palīdzētu mazam bērnam tikt vaļā. Viņš varbūt nodarītu jebkādu noziegumu, bet ja viņš nostāda, ja viņa aizstāvis dabū rokā tādus paņēmienus, kā šo vainu attaisnot, vai noliegt, vai izlīgt, viss ir kārtībā. Dievs pasarga, tas cilvēks ir nelaimīgs, attaisnots u.t.t. Jēzus priekšā nelaime. Nevar. Nav iespējams. Viņš ir mācītājs. Un tā katrā atsevišķā nākošā teikumā. Un viņš vēl brīdina, ne tikai. Viņš saka: “Es neesmu nācis bauslību atmest.” Taisni otrādi. Viņš saka: “Nevienu rakstu zīmi nevar atmest.” Jo līdz kamēr debess un zeme zūd, nekas no tā nav nesaistošs. Viss, viss, tam rakstam jātop piepildītam ar saturu un nevis mums ir neērti, mēs pagrūžam viņu nost.

Patreiz pasaulē ir viena ārkārtīgi spēcīga tendence kristīgās ticības sagraušanai. Taisni šīs rakstu zīmītes vai zīmīšu atmešana. Un atmešana tādā veidā, ka gudrie spriedēji, gudrie kritiķi atrod, ka tas raksts ir pierakstīts vēlāk. To rakstu nav rakstījuši tie autori, tas raksts it kā tā nemaz nav jāsaprot. Tas raksts vairs neatbilst mūsu laikmetam, un šitā te rakstu galiņa atmešana pamata, to, ko apustulis ir teicis, teiksim par sievietes vietu kristīgajā dievkalpojumā. Uz šīs rakstu vietiņas atmešanas pamata ir izcēlies drausmīgais sajukums pasaulē ar to sieviešu koordinēšanu par garīdznieci vai priesterieni. Kas itin nekur nav paredzēts Svētajos Rakstos, un taisni otrādi no Pestītāja paša nostājas visur uzsvērti, ka viņas dalība pie visām priesteriskajām lietām ir nevietā. Bet, ja mēs vienu to rakstu vietu, kur ir apustulis to pateicis, un arī ne visu no tā paša panta paņemtu tikai vienu teikumu un dažus vārdus. Tad mēs atmetam šo rakstu zīmīti, un tad mēs rīkojamies kā modernais cilvēks pēc savas izjūtas, savas izglītības, savas attīstības tagad spēj spriest par šīm lietām – šīs ir novecojušās lietas. Jēzus saka, ka viņas nav novecojušas, viņas nebūs novecojušas, kamēr debess un zeme pastāvēs. “Un, kas mācīs tā, atmezdams, tas būs saukts mazākais Debesu valstībā.” Ļoti saudzīgi, patiesībā bargāki vārdi par to arī teikti.

Jūs redziet, kā lietas cita ar citu saslēdzas. Vai nu tie sauktie teksta kritiķi vai atkal šie Vecās Derības bauslības burtiskie pildītāji.

Viņš cīnās pret viņiem un nevis pret pašu bauslību. Viņš meklē viņus pārtaisīt par jauniem un nevis Rakstus un dievišķo patiesību. Te ir visa tā Jēzus pravietiskā vai pamācītāja, viņa skolotāja darbības saturs. Jaunam ir jātop cilvēkam, viņš nedrīkst palikt ar farizeju prātu, viņš nedrīkst palikt ar teksta kritiķu prātu. Dieva vārds ir nemainīgs, un Dieva likumi nav viss novecojuši, bet ir iztukšoti. Padarīti sekli formāli. Viņi ir jāpiepilda ar Viņa dzīvo, īsto, patieso dzīves saturu. Tad ir visas lietas skaidras. Tāpat arī tālākais. Tad, kad tu upurēji savu dāvanu uz altāra, atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, te vēl turpinās tas pats piektais bauslis. Ja kādam brālim ir kaut kas pret tevi, nevis otrādi, ka tev ir kaut kas pret viņu. Bet viņam, es viņam nekā neesmu darījis, es neapzinos kādu vainu, kas mani tur. To mēs ļoti labi pazīstam. Man nav jālūdz viņam piedošana, es neko neapzinos, man ir viss kārtībā. Patiesībā aiz tā ir paslēpta liela paštaisnība, aiz lielas augstsirdības. “Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr vēl ar viņu esi ceļā.”

Mēs esam ceļā, kādā kopīgā ceļā. Interesanti, cik uzkrītoši viņš parāda to cilvēka dzīves gājumu. Tas ir kaut kāds ceļš, bet nevis mans ceļš, bet mūsu ceļš. Kopīgs ceļš. Mēs kaut kādā grupā un saslēgtībā pa to ejam. Un tas ir mans pretinieks, un viņš uz mani dusmojas, bet es gan nedusmojos. Bet Jēzus aizrāda uz vienu tādu sīku momentu. “Ka viņš tevi nenodod tiesā soģim.” Tu gan saki, ka tev nav nekā pret viņu. Bet tu nezini, kādā veidā tu esi viņu sāpinājis vai grūstījis. Šī uzmanība, šī dziļskatība, mūsu grēks ne tikai tiešais, sak' aci pret aci, zobu pret zobu. Te ir citādi. Mēs varam būt kaut kādam bijuši par apgrēcību, postu. Mēs esam to aizmirsuši, neesam pildījuši, ko solījuši. Kādreiz cilvēkā ir iemeties kāds dzelonis, kurš ilgstoši viņu sāpina, un tam pieejam vienaldzīgi un paejam garām un tas cilvēks paliek sāpināts. Tur vajadzīga šī izlīdzināšanās. Tā ir nepieciešama. Jo Pestītājs saka: “Ka viņš tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim. Un tevi neiemet cietumā. Patiesi es tev saku, tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.” Viņš runā par to izlīdzinājumu, kurš būs tur kaut kur un būs kaut kādā ziņā ārkārtīgi smags. Viņš nenorāda neko tuvāku. Tālākais ir attieksme pret sesto bausli.

Jums ir sacīts: Nebūs laulību pārkāpt. (..) Ak tā, viņš saka, tātad viņš saka kaut ko jaunu. Šis Jēzus, tā sakot, spēcīgais apgalvojošais teksts. Viņš runā kā tāds, kam ir pirmvara, bet aiz tā cilvēka viņš redz kaut ko jaunu, nesaprotamu. Jauns tas ir par tik, par cik viņš liek ieraudzīt to patiesākajā, dziļākajā skatījumā. Un te viņš pieskaras tam bauslim, kas ir tas, visu vājīgākais dažā ziņā cilvēkam. Cilvēkiem, jo viņš ir ļoti lielā mērā cilvēka acu un sirdsprāta un domu grēks vai vaina, vājība. Un tā viņš saka: “Nevis tikai ārējā, grēcīgā izdarība vai izdarības. Jau mūsu domas tāpat kā slepkavība, tāpat kā šis dusmu afekts, tā arī šie cilvēka kaisles afekti jo tie mūs noved pie rezultējuma rupjos izpaudumos, bet viņi jau ar savu esamību mūsu cilvēka iekšējās domās un jūtās jau mūs padara par šī baušļa pārkāpējiem.”

Un viņš tik ārkārtīgi asi saka: “Izrauj savu aci, nocērt savu roku, nocērt savu kāju.” Nu, protams, ir jau pat kādreiz bijusi tādos sektantiski pārkairinātos cilvēkos šī burtisko izdarību pildīšana. Un arī tad, kad cilvēks šos savus locekļus sakropļo, viņa gars, viņa dvēsele paliek neatkarīga no tā. Viņa tāpat ir tas pats, kas viņa ir, un arī tas no viņas neiziet, netiek izrauta tā grēka slimība vai sakne. Te ir tas jautājums par tā saukto askēzi. Cilvēka miesīgo, fizisko apvaldību, savaldīšanos, kas iet visos virzienos, arī, piemēram, barības ņemšanas savaldībā no pārmērības. Atvairībā no gardēdības vai kārumniecības tajā lielā baudījumā. Tāpat arī visos citos veidos, kā cilvēka jutekļi tiek kairināti, vedināti uz kaut ko sliktu. No senseniem laikiem ir turēti tā sauktie askētiskie dzīvesveidi, sevišķi proponēti, sevišķi izkārtoti. Ir izveidojušās visādas sabiedrības – mūku, mūķeņu sabiedrības –, kuru dzīvē tas ieņem burtisku lomu, šī savaldība, atturība, apņēmība, pat apsolījums un tamlīdzīgi. Nu, šeit tas ir, tas smagais cīņas lauks cilvēkam ar savu iekšieni. Un tāpēc Pestītājs saka šo bargo salīdzinājumu: “Drīzāk ir labāk zaudēt locekli, nekā zaudēt savu dvēseli un aiziet bojā ellē.” Nu, un atkal no otras puses šī burtiskā pavēle ir izturībā izteiktā tikai kā salīdzinājums ļoti lielā kāpinājumā. Viņš nebūt to nav gaidījis, lai cilvēki paliek bez acīm, bez rokām, bez kājām.

Āmen