Dziesma no “Vecās” dziesmu grāmatas 16.dz. 3.4.p.
Svētās lūgšanas satura ārkārtīgums – mehāniskums vai pat maģisms tam paiet garām. Uzrunas vārds, pēc kā cilvēki vēl pēc tam runā par Dievu un meklē Viņu izteikt, un abstrahēt, reizēm cilvēcīgi nobeidzot savu domu klaiņojumus par Dieva neizdibināmību. Lūgšanu daudzie veidi. Mūsu Pestītājs nemaz nemin vārdu “Dievs”, bet sakiet “Mūsu Tēvs …” – tā var likties vienkāršošana, salīdzinot ar cilvēka nopietnajiem meklējumiem. Tomēr tā nav vienkāršošana, bet atklāsme. Mūsu attiecības ar Dievu – Mūsu Tēvs. Prieks un reizē vislielākā cenzūra – Tēvs. Mūsu Tēvs debesīs. Debesis – tā nav tikai kāda daļa, bet īstā un ekskluzīvā piederība.
“Lai nāk Tava valstība.” Sabiedrība – Velna darbs (Augustīns tā to saskata). Kāpinātais grēks, cilvēka atkrišana, pieaugošā kārtā pastiprinās ne tikai bezdievība, bet pretdievība dziļajā šausmīgumā – sātanisma dziļumi. Pretdarbība, pretīmrunāšana Kristum, cilvēcīguma samīdīšana. Šīs pasaules vara ir no Velna. Mūsu piederība ir Debesu valstībā. Mēs lūdzam, lai nāk Viņa valstība jau šeit. Ar mūsu Kungu un Pestītāju ir atklāts šis dievišķais skatījums uz lietām, kas ir tik neikdienišķs. Bet īsti konkrētais stāvoklis cilvēkam – piederība šai vienai valstībai, Jeruzalemei no augšienes. Un šī novēršanās, atraušanās vai norobežošanās no šīs otrās pasaules, kurā tumsas spēks atklāj sevi līdz beidzamajam. Bet mēs esam šajā pasaulē, esam tai padoti, bet tai nepiederam. Mēs nevaram novērst to, ka mēs esam viņā iekļauti un pakļauti, bet mēs viņai nepiederam. Mūsu dzīvošana ir debesīs jau tagad – paradoksāli, bet dievišķi. M. Luters: “Mēs jau elpojam Debesu valstību, kad paliekam pie Viņa patiesības”.
Debesu valstības nodibināšana ar varu vai spēku – to, ko uzskata par grēka izpausmi – gaidīšanas nepilnības. Tāpēc mūsu lūgšana paliek stabila “lai nāk Tava valstība” – ne ka viņa jau būtu realizēta.
Visa cilvēka dzīves orientācija ir pavērsta uz šo īsto realitāti caur mūsu Kungu un Pestītāju, mēs Viņā joprojām esam nedroši un bailīgi, vai pat neticīgi, ka tas tā varētu būt. Notikums ar Ananiju un Sapfiru – kad draudze bija aizgrābtības stāvoklī – kad neviens par savu neko nesauca – patur šo vienu rezervi – dzīve vēl būs jādzīvo – šī dubultība uz abām pusēm – it kā Debesu valstība ir tā, kas aizrāda – jūs esat Svētam Garam melojuši. Nespēja pieņemt, noticēt: mēs esam no nāves pārcelti dzīvībā un līdz ar to nekam citam nav izšķīrēja nozīme. Ticīgam jābūt, bet arī saprātīgam pie reizes – konkrētā dzīve, vajadzības …
Rom.13.nod. Atkl.13.nod. Ko mums darīt? D. Bonhēfers gatavoja atentātu pret Hitleru. Svēto izturība un pacietība. Mūsu ieroči nav pasaulīgi.
122. Dāvida dziesma E.Glika tulkojumā!
