Vai mēs šo lūgšanu lūdzam, vai mēs protam lūgt? Ko nozīmē Dievu lūgt un kā mēs lūdzam? Mēs varam ļoti dziļi izdomāt un apsvērt šos teikumus pēc viņu dziļā, nopietnā satura. Bet vai tas ir tas, ko mēs lūdzam? Šis pats pirmais teikums mūs spiež mācīties lūgt. Pestītājs saka: “nepļāpājiet kā pagāni”, kas domā, ka savas pļāpāšanas dēļ tiks paklausīti. Viņš droši vien domājis par to, kas bijis senās pagānu reliģijās – grieķu himnas grieķu tempļos – dievekļu, elku priekšā arī ar kvēpināšanu, mūziku un arī šīs lūgšanas – deklamācijas dievību priekšā – kur dievības apjūsmotas dziļdomībās. Kāpēc pļāpāšana? Tāpēc, ka tas marmora tēls – Jupiters, Hēra vai kas cits paliek tikai akmens, bet kur ir Dievs un kāds ir Dievs, to grieķu filozofija tikai minēja, ka viņam jābūt visgudram, visvarenam … Lūgšanas, kur dzejnieki vai filozofi apjūsmo šo dievību īpašības – tā ir pļāpāšana, tukšums, nekas cits. Mācekļi bija redzējuši, ka Jāņa mācekļi lūdz – tur bija kaut kas no Vecās Derības dziesmām, vai lūgšanu vārdiem. Viņi arī gribētu iemācīties, kā būtu pareizi Dievu lūgt. Viņi stāvēja zem Bauslības, Dieva bardzības. Kā tad ar Dievu jārunā? Jēzus pats aizgāja no viņiem kalnā un lūdza, zemē mezdamies. Mācekļi gribēja zināt, kā tas ir jādara. Jēzus atbild uz to, kā vispār mūsu Pestītājs mēdz atbildēt. Viņš nemaz nerunā par Dievu, bet saka: “Kad jūs Dievu lūdziet, tad sakiet: “Mūsu Tēvs debesīs.”” Mēs tagad pie tā esam ļoti pieraduši, mēs slīdam tam vārdam pāri, mums tas izliekas parasts. Bet tas nav parasts, tā ir vesela teoloģija – atbilde visiem jūdiem un visiem cilvēkiem. Filips: “Kungs, rādi mums Tēvu!” – “Es taču esmu pie jums, ar to jums pietiek.” Viņš varēja arī pateikt “Mūsu Tēvs …” – tur jums ir Dievs. Visvarenais, visuzinošais – aiz aijoniem – tas ir kā ledus gabaliņi, kas cilvēka dvēselei nedod neko, dvēsele tāpat paliek apmulsumā. Tas liek būt baiļu un piesardzības stāvoklī mūžīgā drauda priekšā. Jēzus atklāj dzīvības saiti, šo nekādā veidā neatceļamo saiti starp Tēvu un Dēlu. Mūsu Dievs ir Tēvs, ar kuru mums ir visintīmākā, visciešākā radniecības kopība. Mēs visi stāvam kāda uzdevuma priekšā: katru dienu mācīties lūgt, tas nenozīmē to zināt un atkārtot, ka mēs šos vārdus zinām tik viegli, ka tie paši krīt mums no mutes ārā. Bet nostāties Viņa priekšā un uzrunāt, nevis mēmu visuma tukšumu, bet uzrunāt savu vistuvāko, ar ko mēs esam saistīti gan lielajā piederības sajūtā, gan lielajā bijībā.
Tēvs ir tas, kuram ir tiesības turēt tiesu daudz spēcīgāk nekā bargam tiesnesim. Tiesnesi var advokāts salauzt, bet Tēvs prasīs: bet kā tad patiesībā bija? Nenovēršamība. Ja runājam par filozofisku jēdzienu, kuram piedēvējam vārdu “Dievs” – tad varam to darīt smēķējot, dzerot vai vakara ziņas klausoties – tas mūs nesilda, neiebiedē – kā tālās zvaigznes. Kad mēs lūdzam, tad stājamies attiecībās ar Viņu. Meklējiet viņa vaigu! Būt līdz beidzamam Viņa priekšā ne tikai patiesam, atklātam, neatvairīgam. Lūgt ir ļoti grūti. Mūsu domas ir tikpat kā telpa, kurai cauri staigā caurvējš. To caurvēju ir jānovērš. Ja esam sākuši “Mūsu Tēvs” un pieķeram, ka mūsu domas ir pie kā cita, tad sāksim no jauna. Ja atkal kādas mūsu darīšanas vidū – atkal par jaunu. Tēvs necieš nevērības. Atrast šo konfrontēšanas stāvokli. Kad sakām, tad sakām tieši Viņam.
Mēs stājamies Viņa priekšā katru dienu, jo katru dienu šo lūgšanu lūdzam. Ka mēs patiesi ar Viņu runātu …
Cilvēki ir lietojuši tādu vārdu kā – meditācija – cilvēka mākslīgie vingrinājumu: urbties par kādu tematu savās domās, sevi noskaņot, iespaidot. Ticībām, kas nepazīst dzīvo Dievu, šīs meditācijas ir augstākās lūgšanas – līdz nonāk pašaizmirstības stāvoklī. Tā ir psiholoģiska spēle, ne lūgšana.
Šī aplaimotāja sajūta: kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes. Tas ir mūsu ticības ceļš, raudzīties Viņa vaigā un patiesi savā garā arī to saņemt, satvert, kad vairs nav citas lietas …
Kad jūs Dievu lūdziet, tad sakiet: “Mūsu Tēvs debesīs …”
Un tā aiz šīs lūgšanas un ticības atslēgas rindojās arī pārējie lūgšanas teikumi. Mēs viņus neskaitām, neatkārtojam, bet lūdzam.
