Kasetes 3JS_023b atšifrējums (Saņemts no A.Briedes 3.10.2010.)
Profesora R.Feldmaņa pārdomas
pie tējas galda Mežaparka draudzē pēc dievkalpojuma 1988. gadā
Roberts Feldmanis: Kur ir tādi maldu mācītāji, kuriem latvieši nav skrējuši pakaļ? Ar tādu fanātismu. Kad tas pats sociālisms bija jau atvemts un izspļauts visumā pēc Pirmā pasaules kara. Tur tās atblāzmas, kur tur tās bija izveidojušās, – tās partijas, un pēc inerces tur griezās tie ritentiņi vēl. Tas vairs nebija sociālisms. Latvieši noturēja Krievijā ar savām asinīm un ar saviem durkļiem. Viņiem piederēja toreiz vara Maskavā. Un bija tāds periods, kad latvieši valdīja Maskavā ar savu karaspēku. Viņi bija Ļeņina sardze, viņi sargāja tās lielākos svētumus.
Viņi bija tie, kas iebruka Latvijā 1919. gadā un slepkavoja pašus latviešus niknāk nekā kādi ienaidnieki. Mācītāji, kas ir noslepkavoti no mūsu pašu latviešu sarkanajiem, toreizējiem astoņpadsmitā, deviņpadsmitā gada “varoņiem”, un tamlīdzīgi. Un pēc tam arī vēl neizgaisa un iznesa to instinktu cauri līdz četrdesmitam gadam. Un domāja – nu būs! Duraki! Viņi jau negribēdami bij novecojuši paši to zociķu priekšā. Tie viņus, kas vēl bij palikuši pāri, sabāza tāpat lēģeros un cietumos. Un saka, jūs vairs nederat, deviņpadsmitajā gadā jūs derējāt, tagad, sak,[1] eita tagad uz Noriļsku vai kur citur.
Latviešu “traģēdija” tā bija! Traģēdija? Latviešu tautas nelaime. Pēc šitās apdullinātās latviešu tautas daļas un tās latviešu tautas daļas, kura šo apdullinājumu pieņēma un, jāsaka, cauri visam vilka cauri – sociālisms, sociālisms. Zināt, piedzimst Latvijas Republika – trešā daļa ir visā likumdošanā, un visur ir šitas te piejaukums – Ļeņina visas domas vēl utt. Un mums jau pašiem savi – tur Pauls Kalniņš un tad Rainis, lielais pravietis Rainis, kas ar prieku atceras, ka viņš nekad nav pieminējis Dieva vārdu, un kas ir kurinājis to sociālo uguntiņu latviešos un atvedis te tos pirmos sākumus jau vēl astoņsimto gadu beigās (domātas 19. gs. beigas. – Red.) un tamlīdzīgi. Un tur tie ir, tie dievekļi. Un tur tas jautājums ir, vai mums ir pravieši bijuši vai kaut kas pravietisks.
Tagad sāk cilvēki nojaust, ka Kārlī Ulmanī ir kaut kas bijis no tā providenciālā, neizskaidrojami izprotošā tomēr. Taču mēs esam dzirdējuši, tādi zākājumi tagad ir sacīti un presē publicēti. Kaut kāds divdesmitgadīgs rakstnieks, publicists, domātājs – Latvija ir nodevusi demokrātiju, Ulmanis ir iznīcinājis demokrātiju! Ko tu zini par demokrātiju? Ko tu zini par Kārli Ulmani? Tavu tēvu vēl nebija stārķis atnesis, kad bij vēl tās lietas jau pārdzīvotas. Un tagad viņš kladzina un tiek dzirdēts un klausīts. Nav, nav, latviešos nav dzirksteles. Baznīcā, kur vajadzētu būt [nesaklausāms vārds][2] kopai, mēs cīnāmies, tā sakot, ar iekšējiem velliem.
Jānis Šmits: viltus brāļi..., viltus..
Roberts Feldmanis: Tāds kā pitonu midzenis esam.
Jānis Šmits: Varbūt tāda viena piezīme. Es savā laikā trīs vai četrus, varbūt pat piecus gadus atpakaļ – atceros, pirmo reizi mani tas tā ļoti pārsteidza – arī no mācītāja mutes dzirdēt tādus vārdus, ka 14. jūnijs mums ir tautas bikts diena, jo es tolaik nebiju lasījis ne publikācijas, neko. Bet tad, pašam saskaroties un rūpīgi izpētot šīs lietas, es varu pateikt, ka profesors ir vienīgais, vismaz tā es esmu dzirdējis, kas šos vārdus ir pateicis, sešdesmit procenti, pēc oficiālās statistikas, no tiem, kas izsūtīja 1941. un 1949. gadā latviešus no Latvijas, bija latvieši paši, sešdesmit procenti. Un es uzskatu, ka katrā baznīcā tas būtu arī katehēzē jāiekļauj un no kanceles jāsludina, kāpēc tautā ir tik liels procents ar nodevību. Nodevības grēks. Es esmu nonācis pie secinājuma, ja cilvēks nav uzticīgs Dievam, ja cilvēks ir nodevis savu kristības, konfirmācijas zvērestu Dievam, tad viņam vairs nav nekā svēta.
Roberts Feldmanis: Nams bez logiem un durvīm, visi vēji... Es gribētu uz vienu lietu griezt vērību. Tanī pašā 14. jūnijā skraidīja pa mājām cilvēki ar zīmītēm rokās – ne tanī, ā, tanī dzīvoklī, tur tāds, jā, tas un tā. Kas tās zīmītes sastādīja? Maskavā? Komunistiskā partija? Nē! Deviņdesmit deviņas procentes paši mīļie latvieši, i laukos. Ko tu zini tur par to laucinieku? Ko tu zini par to cilvēku tanī sešstāvu namā, kas aiz kurām durvīm dzīvo? Kurš to zin? Maskava zin par viņu? Neko viņa nezin. Maskava ir pateikusi, mums pēc plāna jāizdara tas un tas. Jā. Tie krievu kareivīši, kas tur sargāja tos vagonus, lai no turienes kāds neizsprūk ārā, uz tiem gremzties? Redziet, kā sargāja ar plintēm! Bet neviens nav uzstādījis jautājumu, bet kas bij tie, kas tās zīmītes sarakstīja? Kas bij tie, kas darbavietās zināja pateikt – tur tanī, teiksim, darbavietā, kur strādā tie divdesmit dažādi cilvēki, pateikt tā – to trešo, to astoto, to vienpadsmito, trīspadsmito, divdesmit piekto un to – tie, tie, tie, tie. Un pēc kāda principa? Un pēc kāda principa? Ko zināja toreizējie nodevēji par padomju ideāliem? Viņi zināja – nu ir iespēja atriebties un iedzīvoties. Mājas paliks tukšas, dzīvokļi paliks tukši, un tagad grābj un grābj [nesaklausāms vārds][3].
Elga Vanaga: Un tur jau sevišķi daudz krievu gan iegāja tajos tukšajos dzīvokļos.
Roberts Feldmanis: Pēc tam, kad tur jau bija tā pirmā revīzija izdarīta. Viņi ienāca vēlāk. Viņi vēl nemaz, ja...
Jānis Šmits: Nu pēc tam, kad moris bija savu padarījis – es varbūt domāju, ka tas bija tas savā laikā. Es vismaz atceros, – mūsu draudzes mācītājam, bijušajam mācītājam Ērikam Jēkabsonam, kas tagad Čikāgā – daudzkārt, pat no daudzu amatbrāļu puses, bija pārmests pārlieku liels radikālisms, ka viņam bija uzsvars tieši uz grēksūdzes nepieciešamību, tāda bezkompromisa stāja. Bet tagad, ejot laikam uz priekšu, esot neatkarībā, mēs redzam, ka visu laiku mūsu situācija mūsu tautā un valstī ir kā ar kuģi pa bruģi, kā tai latviešu teicienā. Un ka patiešām ir tā, ka, ja mēs garīgi lūkojamies uz šīm lietām, tad mēs nevaram neko izmainīt, kamēr nav bijusi bikts. Arī lūkojoties pie Mozus, Mozus arī, pats būdams Dieva priekša taisns, nostājās Dieva priekšā un teica – Dievs, mēs esam smagi grēkojuši, mēs esam ļaunu darījuši, mēs esam pielūguši elkus Tavā priekšā, tagad Tava roka ir smagi pār mums nogūlusies. Mēs lūdzam Tev – piedod. Tā pati Čehija. Viss iesākās ļoti vienkārši. Arhibīskaps nostājās tautas priekšā un teica bikti, ka baznīca ir sadarbojusies ar varas orgāniem, nav bijusi uzdevumu augstumos, ka ir nodota bikts un viss pārējais. Un pēc tam to izdarīja visi, kas bija. Tā saucamā tautas attīrīšanās – mēs distancējamies no savas pagātnes un tagad ar dievpalīgu iesākam jaunu dzīvi. Bet, ja tas tā nenotiek, tad, tāpat kā uz kāda smaga augoņa, tikai plāksterīti, vēl vienu plāksterīti. Plāksterītis smuks, smuki izskatās, bet iekšā viss pūžņo. Bet, ja nav ķirurģiskas iejaukšanās, tad ir jāiet bojā.
Roberts Feldmanis: Tā ir. Jā. Diemžēl. Paldies.
Elga Vanaga: Paldies.
Roberts Feldmanis: Paldies, mums tāda veida pārruna ir vajadzīga.
|
