|
Bībeles stunda
(Ieraksta sākums) Tās ir mums tik ļoti vispār un pilnīgi pazīstamās divas Pestītāja līdzības – līdzība par pazudušo avi un līdzība par pazudušo grasi. Tā kā viņas ir līdzības, tad viņas līdz ar to atstāj tādu īpatu iespēju viņas arī tulkot un viņu, teiksim, līdzībā apslēpto saturu mēģināt satvert. Situācija ļoti raksturīga – tad, kad sapulcējas ap Viņu muitnieki un visādi grēcinieki un kad farizeji un rakstu mācītāji arī bija tur līdzi klāt un kurnēja par to, ka šādi grēcinieki ir arī sapulcināti un ēd kopā ar Viņu. Pie šīm divām līdzībām predikantiem, kas nodarbojas ar sprediķošanu, draud lielas briesmas. Un šīs briesmas ir tās, ko Mārtiņš Luters saka: “Nepļāpājiet...” Nē, to saka apustulis! Mārtiņš Luters to saka citādā veidā, bet apustulis saka: “Nepļāpājiet kā pagāni!” Ko tas nozīmē – nepļāpājiet kā pagāni? Patiesībā tie ir Evaņģēlija vārdi, tie ir paša Pestītāja vārdi. Tas nozīmē par kaut ko – par kādu domu, par kādu tematu, par kādu lietu, par kādu vajadzību – kult ļoti daudz tukša un nevajadzīga, un nesaturīga. Un te, lūk, ir viena tāda iespēja, kur tādas nesaturības un aplamības prasīt prasās.
Es jau esmu kādreiz atgādinājis, stāstījis, ka savā laikā Teoloģijas seminārā, kad tur reizi mēnesī bija šāds... arī tādi iztirzājumi, un tas temats, tas iztirzājuma teksts bija Jēzus pie Jēkaba akas un Viņa saruna ar samariešu... par ūdeni... saruna par Dzīvo ūdeni, tad viens gudrs jau, piedzīvojis jau, patiesībā jau vecs mācītājs un predikants ņēma vārdu un stāstīja, kāds visāds ūdens ir Palestīnā – tur ir aku ūdens, tur ir cisternu ūdens, tur ir avotu ūdens... Un visu to stundu viņš tur tā kūla to ūdeni burbuļos, un viss tas, kas patiesībā tur bija domāts, tas viss tā ar to, jāsaka, ar to tukšo ūdeni aizgāja prom. Bez jēgas, bez satura. Un šeit, pie šiem diviem līdzības gadījumiem, mēs varētu, piemēram, no tāda veida sprediķotāja viegli sagaidīt, ka viņš sāktu runāt par aitām, par aitkopību, par to, ko visu var no aitas iegūt – tur ir vilna, tur ir gaļa... Un ka tas ir zaudējums, ja tādu nozaudē... Un tad ir nepieciešamība ganāmo pulku saturēt kopā un tamlīdzīgi, un nelaist tik brīvi tur ganībās.. Un daudz ko citu, kas tikai varētu uz aitām būt attiecināts. Un tāpat arī par pazudušo grasi – tur, varētu domāt, būtu jārunā, kāda tad nauda tanī laikā apgrozījās, kā sauca tos grašus vai tās naudas vienības. Un vai viņas bija no vara vai no sudraba, vai no zelta, un vai... Un cik liels tad varēja būt tas zaudējums, kad tāds nokrīt un pazūd, un tā... Un tādā veidā.
Kas jūs esat vai būsiet Dieva vārda skaidrotāji, brāļi, vienmēr paturiet vērā šo svarīgo atgādinājumu – nepļāpāt kā pagāniem! Te ir tie pļāpāšanas temati, kuri atveras cilvēkam, kas neiedziļinās vai nemāk, vai negrib iedziļināties, vai gluži vienkārši nespēj saprast arī Dieva Vārda vienkāršo, skaidro patiesību, un tad viņš kuļas tā pa zilo gaisu.
Pestītājs atbild uz kādu cilvēku ļoti tādu būtisku sajūtu, tādu būtisku cilvēku... stāvokli, ja tā var teikt. Vispirms jau ar to, ko Viņš paskaidro farizejiem. Viņš paskaidro, ka Dieva svētajā nodomā ir šīs Dieva mīlestības rūpes. Un viņas sniedzas pirmā kārtā un sevišķi, un īpaši, viņas sniedzas pie tiem, kas ir kaut kā noklīduši, pazuduši, kaut kā atraisījušies, kaut kā pazaudējuši sakaru ar Dievu, ar Viņa patiesību, ar Viņa žēlastību. Un otra lieta ir tā, ka cilvēki to nesaprot. Cilvēki saprot – redzi, kas tā ir par tādu lietu, kāpēc nodarboties ar šādiem atkritušiem un negantiem cilvēkiem? Tas aizvaino tos, kas jūtas paši labāki. Kaut vai šodien bija tāda viena saruna, kur viena cienījama dāma nevar iet baznīcā tāpēc, ka tur, lūk, tādi grēcinieki un tādi grēcinieki, un par to cilvēku viņa zina tādu negantību un tādu negantību, un viņa, lūk, kā lai viņa iet baznīcā, ja tur tādi cilvēki arī nāk uz baznīcu. Viņa pateica – labāk neiet uz baznīcu! Nu, es teicu – viņa smagi grēko ar to, ka viņa Dieva priekšā sevi tura par labāku nekā visi pārējie citi un ka īstenībā, ja mums ir jāstāv Dieva priekšā, Viņš mūs netiesās tikai tāpēc, ka mēs esam sēdējuši blakus kādam, kas nu ir sliktāks par mums, kā mēs domājam, bet ka mēs katrs atbildēsim par sevi. Tāpat tas negantais, kas man blakus apsēdies, tāpat es, tas taisnais, kuram, lūk, tādu vainu nav kā tam negantniekam. Bet mēs ne viens, ne otrs netiksim garām tai taisnībai, kas mūs tiesās.
Bet šeit ir jautājums par... par citu kaut ko – kā, lūk, tāds negantnieks, ar kuru negribas varbūt kopā sēdēt... Farizeji Viņam pārmet, kā Viņš sēž kopā pie galda – ar muitniekiem! Kā Viņš tā pazemojas un kā Viņš, tā sakot, tādiem muitniekiem piešķir tādu lielu priekšrocību. Un tad Viņš runā par stāvokli, kādā mēs nonākam kādreiz. Ganāmais pulks. Svētajos Rakstos ir divās vietās – Vecajā Derībā 23. Dāvida dziesmā un Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā – ir tas brīnišķīgais vēstījums. Viens ir, kas ir nācis caur pravieša vārdu, viens ir, kas nācis caur mūsu Pestītāja vārdu, – par labo ganu, tas ir, par Kristu. Par Viņa, šī lielā sarga, vadītāja, kopēja, uzturētāja darbu un vietu, un lomu Viņa draudzes, Viņa ļaužu vidū. Viņš ir Labais Gans. Viņš ir tas, kuram klausa, kuram iet pakaļ, kuram seko. Viņš ir tas, kas vada uz ganībām. Un pie katra šī vārda mēs varam atrast, kas aiz tās gleznas ir patiesībā tā dziļāk pateikts. Bet šeit ir tas notikums, ka, lūk, arī no šī ganītā, ganāmā pulka ir kāda avs pazudusi, noklīdusi. Kā tas var notikt?
Ganības tanī zemē ir citādas – viņas ir atsevišķas vietas, kurās var ganīties, pārējais ir atkal tuksnešainas un tukšas vietas. Un gans ar savu ganāmo pulku arī pārvietojas. Te var būt kāda avs, kas ir aizkavējusies, kura vēl ir gribējusi kaut kur paiet sānis kaut ko noplūkt. Tad ir kāda avs, kas ir nogājusi no tā ceļa, pa kuru var staigāt, un iekritusi kaut kādās grūtībās – vai nu sapinusies ērkšķu krūmos, vai iekritusi kādā bedrē, varbūt pat mežazvēru aiztrenkāta. Viņa vairs nav kopīgā ganāmpulkā. Šī atšķiršanās var notikt vai nu, tā sakot, uz viņas pašas iniciatīvi, ka viņa, lūk, negrib ar visiem kopā, viņa grib sev pameklēt tur kaut ko labāku blakus vai sānis. Viņa var arī būt apmaldināta neatkarīgi no tā – ka viņu ir kāds biedējis vai dzinis, vai trencis. Gans to ir pamanījis, ka viņas nav. Viņš pamet tās pārējās un dodas meklēt. Jā, kur lai viņš dodas? Visa tā ainava ir vienāda, samērā vienmuļa, nepārskatāma...
Tai avij ir viena priekšrocība. Tad, kad viņa pati to līdzi ir pamanījusi, ka viņa tagad ir briesmās un atstātībā, ka viņai nu tagad var draudēt visādas nelaimes, viņai ir balss, un viņa brēc. Viņa brēc un dod ziņu, kur viņa ir. Varbūt tiešām viņa vairs nevar nekur pakustēt, ja viņa ir sapinusies kādos ērkšķājos vai atkal iekritusi kaut kur. Mēs kādreiz tā redzam tanīs skaistajās glezniņās, kā tas gans ir pārliecies pār tādu bezdibeņa malu un tur tā avs ir tanī bezdibeņa malā tajos ērkšķos iepinusies un tā kā iekārusies, un pati viņa... Pati[1] nav spējīga sev palīdzēt. Vienīgais – viņa var saukt palīgā. Viņa sāk apzināties savu vainu, savu pārgalvību un sekas, kas no tā ir radušās. Viņa sauc un meklē palīdzību.
Jā, aiz šīs ainavas... mēs patiesībā ļoti viegli, ļoti tā... varam vienkārši nojaust arī tā, teiksim, tā atšķīrušās cilvēka nelaimi. To, kas ir atraisījies vai nu nomaldīdamies nejauši, vai apzinīgi meklēdams sev vēl kaut ko blakus ceļos, vai kaut kur aiztrenkāts no kādiem zvēriem. Tas ir tas tā atraisījušās cilvēka stāvoklis, kas atraisās no ganāmā pulka, no Kristus draudzes, no Kristus mācekļu pulka, no kristīgās Baznīcas, no šīs kopības. Un tūdaļ viņš nonāk briesmās! Tās tūdaļ ir briesmas. Tuksnesī ir... var draudēt dzīvības briesmas no plēsīgiem zvēriem – no vilkiem, arī kādiem citiem varbūt. Šī atraisīšanās no Baznīcas, no ganāmā pulka ir briesmas.
Bet šis nelaimīgais, kas nu ir atraisījies vai nu savas pārgalvības, vai arī kādu citādu iemeslu dēļ, viņā mostas šī pazušanas sajūta, šīs briesmas, šis izsalkums. Viņa vairs nevar sekot citiem, viņa vairs nav ganībās. Tās ganības ir būtiski svarīgas! Viņa ir nākusi, lai uzņemtu barību. No visa tā viņa tagad ir atšķirta un padota visādām briesmām. Cilvēks, atraisījies no kristīgās draudzes, ir nodots šim tuksnesim un izsalkumam, šiem ērkšķiem un vilkiem, kas viņam draud, šai bezcerībai neatrast vairs ceļu – uz kurieni lai dodas, kur lai meklē, kā lai tiek atpakaļ? Ceļa nav! Saprašana to neatrod. Un varbūt nemaz nav iespējams to darīt. Atliek tikai šis brēciens. Atliek šī balss pacelšana – Kungs, apžēlojies! Uzklausi – es esmu šeit, es esmu te, es esmu nelaimē! Tas iznākums, kas tā beidzas ar šo lielo iepriecinājumu, ka šis nelaimīgais un noklīdušais tiek sadzirdēts. Un tas gans – tas labais, tiešām labais gans – viņš pamet pārējo ganāmo pulku, kas ir zināmā mērā drošībā, viņš dodas uz šo brēcējas balsi un, atradis viņu, ceļ uz pleciem. Šis dzīvnieciņš varbūt ir ievainots, saplosīts, noguris, novārdzis. Viņš apietas ar viņu saudzīgi, viņš viņu saudzīgi ņem un saudzīgi nes, un saudzīgi viņu kopj, un priecājas ar saviem draugiem – redzi, es esmu atkal atradis to noklīdušo, pazudušo, nelaimīgo. Tāpat arī eņģeļiem būs prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas.
Ļoti plastiska ir šī aina! Ļoti šis salīdzinājums runā uz mums katrā savā detaļā, katrā savā tādā apskatītajā, teiksim, sīkumā – kā šāda situācija veidojas, kas ir šīs situācijas sekas, kas ir šī izeja no šīs pazušanas. Tā nav paša spēkiem iespējama vairs, tur ir vajadzīga šī palīdzība. Šī palīdzība, kas nāk no tā paša labā gana, kas viņu ir ganījis.
Otrā līdzībā apstākļi ir citādi. Tur nav šī apzinīgā pazušana, un te nav arī tā iespēja kaut kā par sevi ko dot zināt. Mazais grasītis, mazā naudas ripiņa ir nokritusi un aizripojusi, un nevar viņu atrast. Viņa ir pazudusi. Viņš ir mēms, šis grasītis. Viņam ir maza vērtība varbūt. Tur varētu cilvēki teikt – nu, kas tur liela daļa rūpēties, vai tad tik vien... Kas nu tas par zaudējumu! Un šis mēmais, kas nespēj ne apzināties, ne pateikt, viņš ir ieripojis kaut kur kādā tumsā un iestidzis tur, tanī tumsā, var teikt, neglābjami, kur viņu neviens nemeklēs, aiz kaut kādām spraugām kaut kur grīdā vai sienā, vai citur. Un tomēr viņa zudums nav palicis nepamanīts. Mājas saimniece zin –vai redzējusi, vai neredzējusi zin, ka viņš ir pietrūcis, ka viņa nav tur kopā pie visa pārējā. Viņš ir kaut kur pazudis, tātad viņš ir nokritis, viņš ir aizripojis. Neviena vārda, kā sakot, neteikdams, nekādā veidā sevi neapliecinādams. Šie klusie atkritēji, kas aiziet savu ceļu un kas tā kā sakot, ieripo tumsā un neziņā...
Sieva rūpīgi meklē. Viņas griba, viņas iniciatīve, viņas darbošanās ir tā, kas viņu glābj. Viņš pats ir pasīvs, nevarīgs, nespēcīgs. Šis nevarīgais, nespēcīgais cilvēks, kas ir tikai, tā sakot, vienīgajā veidā, kā ir parādījušās viņa aktivitātes, ka viņš ir tā, kā mēs sakām, kritis un ripojis, un noripojis kaut kur kādā dziļumā. Kas ir, tā sakot, izslīdējis no rokām. No tām labajām, rūpīgajām rokām, no tām svētajām rokām, kādās mēs tiekam turēti. Aizripojis un nozudis. Kas tur liels zaudējums! Ko tur sēdēt ar šādiem farizejiem, ar šādiem muitniekiem, kas tāpat ir noripojuši nost no pieklājīgo cilvēku sabiedrības galda. Viņu trūkumu šie kārtīgie cilvēki nejūt. Viņi iztiek bez viņa. Bet Tas, kas Savās rokās tura visus šos grasīšus, Tam arī šis mazumiņš, mazumiņš ir liela vērtība.
Cilvēka dvēsele ir ārkārtīgi liela vērtība! Mēs to jūtam tagad tādā īpašā veidā, mēs to īpaši redzam – šo centienu no tumsas spēku puses satvert cilvēka dvēseli. Liekas, ka tas ir tāds vērtīgs naudas gabals ar kādu lielu skaitli virsū. Tumsas spēkam tas ir vajadzīgs. Viņš pieder Dieva svētajam kapitālam. Un Dievs ir šis glabātājs. Viņš ir radījis cilvēka dvēseli. Viņa ir liela vērtība. Viņš viņu glabā un tur, un uztura kaut kādam Savam uzdevumam jau šeit, bet ne tikai šeit. Pāri par šiem laikiem. Bet tas zaglis un slepkava sātans – ir īpati, ka viņam taisni šāds vārds tiek sacīts, ka viņš ir zaglis un slepkava, kas nācis kaut, zagt un kaut – viņu šis dārgums bezgala valdzina. Tas nav viņa īpašums, to viņš nespēj radīt, bet tas ir vajadzīgs kaut kādai viņa tumsai, kaut kādai sevis... savam gandarījumam – mēs nezinām šos tumsas ceļus, mēs redzam tikai, ka apsēstībā cilvēki ir satverti, tātad viņi ir kaut kādā ziņā ļoti vērtīgi šim apsēstības valdiniekam. Bet šis Kapitāla Turētājs, kuram pieder šie zelta, sudraba un vara vērdiņi, Tas ir norūpējies. Un Viņš tagad šo mēmo, kas ir tumsas varā kaut kur iegrimis, meklē.
Kādreiz viena no manām Svētdienas skolas skolotājām tā skaisti kavējās pie šīs līdzības, un viņa teica tā, ka šī sieva rūpīgi mēž, ka šī sieva aizdedz sveci... Ko tas nozīmē? Tas nozīmē – viņa aizdedz Dieva Vārdu, kura gaismā var redzēt, kura gaismu var arī tas vērdiņš redzēt (?[2]). Tas ir tas viens, viens no tiem meklēšanas līdzekļiem. Tā rūpīgā visu gružu novākšana, kas varētu kaut kādā veidā būt ap apslēpšanās vietu. Visas tās cilvēcīgās sagružotības. Visbeidzot viņa viņu atrod kaut kur – melnu, maziņu, paslēpušos – un priecājas. Un tas ir tas viņas prieks, ka viņa ir atradusi šo... šo vienu vienīgo mazo, mazo grasīti, un viņu var piepulcināt pie visa pārējā. To, kas pats vairs nevarēja nekā sev palīdzēties. Palīdzībai jānāk ir no ārpuses.
Kas ir šī sieva? Mēs nezinām. Tā var būt kāda sieva, tas var būt arī kāds vīrs, tas var būt kāds cilvēks, kuru sūta Tas Kungs un Pestītājs, kurš ir, tā sakot, Viņa rokas. Viņa meklēšanas pamatos ir šī gaisma, ar kuru Viņš var apskatīt vistumšāko kaktiņu un ieraudzīt, un izcelt ārā no šīs pazudamības, no šīs tumsas atpakaļ gaismā, atpakaļ vērtībā, atpakaļ Dieva rokās.
Tā apmēram šīs līdzības runā uz mums. Un, kad mēs tā skatāmies arī Evaņģēlijā, tad mēs to atrodam, ka tad, kad Pestītājs ir runājis, pēkšņi kāds paceļ savu balsi un sāk uz Viņu saukt pēc Viņa apžēlošanās. Tas ir bijis atkal kāds pazudušais, kaut kur iekritušais savos grēkos un neziņā, un tumsā, un maldos iestigušais. Un tagad, kad šis Pestītāja sauciens, kad šis viņa apgaismojums nāk, tad viņš – jā, tad nu viņš ir atrasts, tad tas cilvēks, kurš no malas ir viņu pacēlis... tas ir tas brīdis, kad viņš nu ir ieraudzīts, viņš tagad ir pazīts.
Viņas ir ļoti dziļas, ļoti dziļdomīgas, bezgala vienkāršas savā uzbūvē. Bet aiz katra no tiem tēliem, aiz katras no šīm līdzībām stāv iekšā tieši tas dziļais saturs, kas tā... šādā vai tādā veidā pieskaras katram no mums līdz, jo tas pazušanas un pazūdamības stāvoklis, par kuru Pestītājs runā, tas jau bija mācekļos, to mēs atrodam, piemēram, apustulī Pāvilā. Tas nabaga pazudis, pazudināts grēcinieks. Kristus mīlestība ir tā, kas mūs ir meklējusi. Tā Kristus atklāj, kas es esmu. Tas ir tas.
Mēs runājām par to, ka šīs ļoti vienkāršās divas līdzības ar savu ārējo formu tā kādreiz var aizvilināt cilvēkus uz visādām blakus runām – blakus runām par ganāmiem pulkiem un ganīšanu, un aitkopību, un ko visu vēl visā to sakarā vai atkal tādā veidā kā šinī gadījumā atkal ar visādām prātošanām par to, cik tad liela var būt tāda vērtība, kas nu ir pazudusi, un vai mēs vienmēr noliecamies pie tā santīma vai kapeikas, kas mums izkrīt no rokām kaut kur vai veikalā, vai uz ielas un iekrīt tur varbūt dubļos, un tad nu mēs lieksimies pakaļ tādam niekam. Un tādā veidā... Ja tas būtu zelta gabaliņš, tad nu tā, bet, kad tas ir vienkāršs... vienkāršs vara vai citāds kāds mazvērtīgs gabaliņš, tad lai paliek... Dieva vērtējumā nav šīs cilvēcīgās lietu vērtēšanas – lai nu paliek... Pestītājs, kas ir mīlējis mūs līdz galam, līdz krusta nāvei, Viņš ir ielicis visus Savus līdzekļus līdz beidzamam, Savus spēkus, Savas iespējas, lai atrastu, lai atvestu, lai nestu uz Saviem pleciem. Lūk, tā... Lūk, tā...
R.F.: - Vispār vairāk neko laikam... Mēs varētu daudz ko pārrunāt, bet rītā jau... Vai tev ir rītā kāds kalpojums?
X: - Parīt bērniem.
R.F.: - Aha. Nu, jā es domāju par ....... Nu redzi, tu ----[3] ja tev nav nekas labāks padomā.
X: - Tēvs, man arī ir... es parasti... Bērniem ir dievkalpojums kopā ar pieaugušajiem un – tur, augšā, virs sakristejas – un tad es parasti tagad, beidzamā laikā, arī izmantoju šīs Bībeles stundas, bērniem to stāstīdams, to pašu faktiski.
R.F.: - Nu redzi, nu tā arī apmēram tas arī ir domāts. Paldies!
X: - Man viņas nāk ļoti talkā, priekš manis.
R.F.: - Paldies! Varbūt mēs varam arī noslēgt un arī būt tādā ziņā arī brīvāki tāpat kā tie, kas nav atnākuši šinī vēl tādā svētīšanas dienā. Lūgsimies!
Kungs Jēzu Kristu! Tu mīļais, labais gans, kas Tu Savās rūpēs katru no mums turi! Un Tev sāp par katru no mums, par mūsu grēku, par mūsu pazušanu. Mēs lūdzam Tevi – Tu redzi jau pats, kur mēs esam, Tu redzi arī to, cik mēs kādreiz patvaļīgi savu ceļu gribam uzņemt, un ne vienmēr Tu vari mūs atturēt, pirms mēs neesam sadauzījušies un saplosījušies savos neceļos. Bet pie Tevis ir žēlastība. Esi mūsu labais gans! Atrodi, satveri, satver cieši un lieci mums priecāties Tev līdzi! Tur, kur mēs esam Tavās ----. Meklē mūs arī tur, kur mēs esam mēmi, kur mēs paši neapzināmies un nesaprotam. Lai Tava svētā gaisma, lai Tavas rūpīgās kārtības rokas pieskaras mūsu dzīves piegružotajiem kaktiem! Lai tās mūs glābj un atbrīvo no tā iegrimuma netīrībā -----. Mēs lūdzam Tevi par visiem tiem, kas ir grūtumā, paciešanās, kas ir savā dvēselē ----- sagūstīti pinekļos, važās. Meklē un atrodi, un ja tas ir Tavs mīļais prāts – ļauj, ka mēs arī drīkstam to līdzi darīt. Svētī mūs! Paklausi, aizstāvi mūs pie Tēva, ka mēs visu uz Viņu liekam, lūgdamies tā, kā Tu mums to esi pats mācījis: “Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos”
Dievs Kungs, svētī mūs un pasargi, -----, pacel pār mums Savu vaigu ----. Āmen.
|
