Bībeles stunda

Bībeles stunda

1988. gadā Mežaparkā

            (sākas ieraksts) tā rīkoties. Jā, kur ir pamats – kā to var? Kas tad to ir devis? Notikumi ir tik ļoti skaidri, ka tāds jautājums patiesībā ir taču lieks. Kādā citā vietā Evaņģēlijā mēs lasām: “Rabi, mēs zinām – Tu esi taisns, jo neviens nevar darīt tādus darbus, kādus Tu dari, ja tas viņam nav dots no Dieva.” Ar tādu lišķīgu vārdu savā laikā pienāk tie, kas grib Jēzu savaldzināt ar nomas maksu došanu un, kad šī lišķība ir teikta, tad saka: “Saki – vai ķeizaram maksāt nodevas vai nemaksāt?” Arī tā. Un šeit viņiem saka ----[1] Jā, bet kas tā... ? Kādā svarā (?)[2], kādā spēkā tas notiek? Viens ļoti gudrs sinedrija loceklis, laikam Aliers (?) , tas tad, kad jūdi sapulcējās spriest, kā Jēzu nonāvēt, viņš pasaka ļoti skaistus un gudrus vārdus. Viņu vēl ne---, viņu pārkliedz un apsauc. Viņš saka – liekat šos cilvēkus mierā! Ja tas ir no cilvēkiem, tad tas iznīks pats no sevis, bet, ja tas ir no Dieva – ka jūs nekļūstat vēl Dievam pretinieki... Nu, šeit kaut kas no šī jautājuma ir, un galu galā ir jāpārliecinās.

            Un Jēzus uz to, atbild..., uz to prasa vienu pretjautājumu: “Sakat, Jāņa kristība – vai no cilvēkiem, vai no Dieva?” Viņš iesāk ar vieglāko – ko viņi saka par Jāni Kristītāju. Par Jāni Kristītāju, par kuru Jēzus saka – no cilvēkiem dzimušo starpā nav neviena, kas līdzinātos Jānim. Jānis ir pravietis, bet Jāni nokauj. Nokauj ķeizara gļēvulības un kādas netiklas sievietes atriebības dēļ. Tad, kā ir ar Jāni Kristītāju – no cilvēkiem vai no Dieva? Un tur ir... tur ir slazdi. Ko teikt? No Dieva? Jā, bet kāpēc jūs viņu neklausījāt? No cilvēkiem? Tad cilvēki metīsies virsū un viņus saplosīs, jo visi cilvēki, kas bija nākuši ar Jāni Kristītāju sakarā, viņā redzēja pravieti tādā pat veidā, kāds bija Elija, kāds bija Jeremija, kādi bija lielie jūdu pravieši... Viņi atbild ar to diplomātisko atvairību – mēs nezinām! Ne jā, ne nē. Nu, ja jūs neziniet, tad es arī jums nesaku. Bet īstenībā jūs jau ziniet. Jūs jau ziniet... Tikai, ja jūs pateiksiet – no Dieva, tam līdzi nāk tūdaļ šis nākošais, kuru vēl tad sauca par pravieti, – Jēzus. Tas ir pārāks par Jāni Kristītāju. Ja jau Jānis Kristītājs ir Dieva sūtnis, cik lielākā mērā vēl Kristus? Un Viņam ir tiesības to darīt – pacelt pātagu. Tātad – trūkstaties! Dieva tiesa pār jums.

            Mīļie draugi! Tā ir viena baismīga lieta, ka ticības vietā ierodas cilvēcīgais materiālisms un politika. Šie farizeji grib būt lieliski politiķi. Savus nodomus un savu viedokli viņi patur pie sevis, un vientiešiem viņi nesaka patiesību, lai viņi varētu šos vientiešus vienmēr kaut kā savā varā turēt. Šinī sakarā es gribētu pateikt vienu ļoti nopietnu vārdu. Mēs patreiz ar dzīvojam tādā laikmetā, kur politika visiem spēkiem cenšas savā varā iegūt kristīgo baznīcu. Šie Harčova ieteiktie jaunā tipa priesteri, kas sadarbosies ar komunistu ideoloģiju un ideologiem kopīgajos jautājumos – kopīgajā kultūras celšanā, kopīgajā arī izglītības laukā un tamlīdzīgi. Un atļaus templi, jā, galu galā, ja tas nāk tautai par labu, kāpēc lai tur neierīkotu banku un valūtas apmaiņu... Kāpēc tur neierīkot tirgošanos ar ļoti nepieciešamām lietām, jo kur gan vairāk cilvēku saskrien kā kādā baznīcā... Norīkosim priekštelpā... Taču netraucēs dievkalpojumu! Tad pa to laiku vai aizvilks priekškaru priekšā, vai kā... Bet taču... Laiks arī būtu izmantots, cilvēkiem būtu pakalpots, viņiem būtu... un tā... Redziet, šie notikumi māņojas (?) priekšā tagadējai kristīgās baznīcas sagandēšanai. Viņas sagandēšanā no iekšpuses, viņas tempļa pielūžņāšanā ar attainojamām, nepieciešamām lietām. Attaisnot var, jo ir nepieciešamība! Jūs tak sapratīsiet! Jūs tak nebūsiet tik atpakaļpalikuši, ka jūs nu sevišķi uztrauksieties par to, ka mēs ierīkosim gleznu galeriju baznīcā. Pa to laiku, kad nenotiks dievkalpojumi, bet arī dievkalpojuma laikā... Lai cilvēki staigā un skatās! Un kas tur atkal, ko tas mācītājs darīs, lai viņš to dara atkal savukārt!

            Brāļi, turiet vaļā acis un ausis un vērojiet šo pasauli! Šī pati tendence – viņa ir mūžīga, jo viņa ir cīņa pret Kristu. Cīņa pret Kristu ir mūžīga. Tumsas spēks jūtas apdraudēts tur, kur Viņš parādās. Tāpēc Viņš ir jāiznīcina. Nav jāļauj Viņam uzvarēt un paņemt savā varā cilvēka dvēseli. Mēs, brāļi, netiksim šodien tālāk, jo tālākais ir tās līdzības, ko Pestītājs runā par kalpošanu Dievam. Par pareizo dievkalpojumu. Šeit bija šī lielā cīņa par Dieva svētumu. Šīs Jēzus tiesības šķīstīt templi. Viņš ir vienīgais,  kas ----. Šī pretestība, ar ko Viņš sastopas, un šīs zīmes, kas tam visam iet līdzi – bērni, vārgie, slimie, bēdīgie... Tiem, kalpo šī vieta. Tiem, kas paši jūtas kā bērni – vienkārši un nekomplicēti, uzņemdami lietas tieši. Ļaunu par ļaunu un labu par labu. Tāpēc var uzgavilēt Jēzus paceltai pātagai un dziedāt – Ozianna! Tāpēc var priecāties, ka no tempļa izsper ārā šos tirgoņus ar visām viņu padarīšanām. Tāpēc var templī ienākt ne tikai tie, kas kaut ko tur pirks, bet tie, kuriem nekā nava, tie, kuriem pašiem vajaga, lai viņiem tiktu dots – viņu nabadzībai, viņu sāpēs, viņu grūtumā.

            Šī Kristus kārtība, šīs Kristus tiesības, šis notikums ar neauglīgo koku – brīnišķīgi skaisti. Sak, mēs kādreiz jau tagad tā – kā tādā rotaļa dancī apkārt, rokās saķērušies, ap to brīnišķīgo[3] latviešu kultūras koku. Priecājamies, cik viņam zaļas, skaistas lapas! Dzejas, literatūra, teijāteris, kino, dejas... Un visi šie brīnišķīgie kultūras izpaudumi... Pameklējiet kādu augli, no kā jūs varēsiet paēst... Nekā! ----- . Tas viss ir tikai narkotika. Tāpat kā tas, kas ievilcis dūmu, vairs nejūt izsalkumu, domā, ka viņš ir paēdis. Bet viņš nav paēdis. Narkotika. Un Jēzus šo narkotizēšanos arī pārtrauc. Nemūžam nebūs augļu šīm lietām...

            Nu tā... Pie šiem notikumiem varētu daudz kavēties, bet šī... šī Jēzus īpatā izpausme – Viņa sāpes, Viņa nožēla par Jeruzālemi... Viņa dusmas par piegānīto svētumu... Svētums ir svētums. Un jums kā nākošajiem garīgā darba un jau esošajiem garīgā darba darītājiem gribētu pateikt vienu ļoti vienkāršu patiesību. Man ir nācies kādreiz tā dzirdēt no cilvēkiem, kas tā ārpus mūsu draudzes stāv, viņi saka tā – nu, jā, ko tur, kas tur tā tiek īpaši darīts, lai tur tie ļaudis tā nāktu un lai tā baznīca ir tāda pilna, un tā... Mīļie brāļi, mēģiniet to lietu padomāt! Es esmu vienmēr jums mēģinājis to darīt skaidru, vai tad, kad jūs to esat prasījuši, vai arī citādi, pie gadījuma. Ka tas, kas notiek Dieva namā, tam jānotiek Garā un patiesībā. Tas ir, ja jūs dievnamā turiet lūgšanas, un mūsu liturģijā ir daudz lūgšanu, tad lūdziet Dievu! Nenoskandējiet nesaprotamu rindiņu! Ja jūs Dieva namā paskaidrojiet Dieva Vārdu, tad paskaidrojiet Dieva Vārdu! Ne gudriem mācības... ne gudriem gudrības vārdiem, bet arī ne tukšiem, sekliem, pasaulīgiem priekšstatiem un pasaulīgām lietām. Tas, kas notiek no kanceles vai no altāra, tam jābūt... Dieva Vārdam jātop pasludinātam kā Dieva Vārdam. Nevar runāt par padomju varenajiem sasniegumiem viņas gada svētkos vai par “Auroras” šāvieniem, kas pasaulē ir ienesuši brīnišķīgu, jaunu kārtību. Ja jūs sludināt, tad sludiniet Dieva Vārdu! Ne vienmēr jūs būsiet augstumā – sak, ka jūs tā ar aizgrābtību, ar prieku, ar spēku, liekās, pats Vārds atveras un nevar vien līdz galam pat visu izteikt... Tā ir! Un tas ir svētīgi. Bet kādreiz jau tas cilvēka gars ir noguris. Jā, ko darīt? Meklēt kaut kādus izlīdzēšanās veidus? Stāstīt cilvēkiem tukšas runas un tukšas pasakas? Nekādā ziņā! Lasiet to pašu Dieva Vārdu, pārstāstiet viņu saviem vārdiem! Ja citādi nevar. Un visupēc, kad jūs nākat pie iestādījumiem – tāpat pie kristības un tāpat pie Svētā Vakarēdiena – apzinaties, ko jūs darāt! Lielais kristīgās Baznīcas, var teikt, ticības gaismonis, mirušais zviedru arhibīskaps Nātans Svertagons (?) ir kādreiz vai kādas reizes tā teicis pirms Svētā Vakarēdiena  iestādīja, viņš saka: “Ir bijājami tos izrunāt. Tie ir Viņa vārdi. Es atkārtoju Kristus vārdus. Noliecaties ar savu iekšējo cilvēku godbijībā, atstājiet visas citas domas – jūs stāvat liela noslēpuma priekšā, lielas žēlastības priekšā.” To (?) viņš teica – dariet jūs tagad to, turpinādami!

Un, kad jūs to darīsiet, tad jūs redzēsiet, ka draudze nespēj aiziet no dievnama. Jūs atkal sastopat tos pašus vienumēr atnākušus un kādu jaunu nākam klāt. Bet, kas ir nācis, tas nāk. Tas, ko cilvēki mēģina, lai pildītu dievnamus – uzstāties ar kādām spīdošām runām un efektiem... Nē! Nekas nav tik pārliecinošs kā skaidrais Dieva Vārds un godbijības pilns Sakramenta svinējums, un augšup pacelta sirds pie lūgšanas. Mūsu liturģija to visu satur iekšā. Un, kad jūs paši tanī ieejat iekšā, jūs redziet – draudze to saņem tieši, tāpat kā tie bērni, kas dievnamā sauc uz ----. Tāpēc, ka cilvēka dvēsele ir jūtīga. Mēs nedrīkstam viņu turēt par vājāku un nedrīkstam viņai arī darīt pāri. Tas ir tas stiprākais evaņģelizācijas veids. Tādā veidā.

            Un ----gribēju pateikt tā – par valodām, grāmatām (?). Draugi! Jūs visi mācāties svešvalodas, nu, pa lielākai daļai angļu, bet arī vācu valodu. Kādu ļoti būtisku jums aizrādījumu. Vispār gan esmu tā piedzīvojis, ka tādas lietas visas kaut kā aiziet gar ausīm. Bet es gribētu jūs lūgt, lai tas neaiziet gar ausīm. Mācieties un apgūstiet šīs valodas ne tikai eksāmena nolikšanas robežās! Kad jūs tā izsprūkat tam eksāmenam cauri un esat tik daudz apguvuši vārdiņus, ka jūs varat ar kādu sastaptu draugu tā, par dažām vispārējām lietām kaut ko parunāt, arī jau nekā tālu un dziļu. Tas ir arī labi, bet tas nav viss. Tas nepavisam neizsmeļ to nepieciešamo. Es redzu, kā jūs mocaties, jo jums nav, kur paganīties. Jūs cilājat latviešu valodā tos pašus nedaudzos kaut kādus rakstus, kas mums ir bijuši, bet arī daudz sēnalu tur pa to starpu ir. Visāda veida sektas tur ir devušas arī tos savus devumus iekšā. Jūs kaut kā novirzāties kaut kādā tādā priekšpilsētas grošas teoloģijā. Vai atkal – krievu valoda. Tā jau tā vairāk apgūta. Bet ko mums var dot krievu valoda? Tos krievu pareizticīgos autorus? Labi, jo viņos ir arī labas lietas, bet viņu skaņa ir cita. Viņi arī audzina cilvēkus, bet drusku citādi. Un aiz viņu audzināšanas stāv vēl tālākas lietas. Tas, ko mēs runājām – politika.

            Es jūtos nelaimīgs. Beidzamā laikā es esmu dabūjis ārkārtīgi vērtīgas grāmatas angļu valodā Pagaidām te ir divas. Viņas ir tādas, kuras būtu jāizlasa katram cilvēkam, lai saprastu, kur mēs atrodamies, kas patreiz pasaulē notiek kristīgajā Baznīcā un ar kristīgo Baznīcu, un ar kristīgo ticību, un kas ir tas, uz ko tas tendē, un tas tendē uz briesmām un nelaimi. Es nevaru jums to izstāstīt! Ja es jums to pastāstītu tādā stāstāmā valodā, jums tas izietu cauri ausīm un nekur nepaliktu. Es jau nevaru to jums pateikt, ko grāmata pasaka, kas balstās uz avotiem un ļoti pārskatāmi un ārkārtīgi asi sniedz priekšā lietas. Kristīgā Baznīcā ir ielauzusies politika, un viņa spiežas virsū ar baismīgu spēku. Pārkausēt, pārtaisīt kristīgās Baznīcas būtību, sakausēt viņu kopā ar visiem pagānismiem un, pār visām lietām, arī ar komunismu. Un tā nav tukša prātošana! Bet, brāļi, ir jāņem rokā grāmata! Darat tā – ņemiet svešo grāmatu vienā pusē un vārdnīcu otrā pusē. Tā ir mācījušies tūkstošiem cilvēku un ar ļoti labām sekmēm. Var būt, ka jums pirmajā lappusē būs jāskatās vai katrā otrā vārdā. Izturiet to! Pirmās dažas lappuses. Vēlāk jums būs jau mazāk jāskatās vārdnīcā. Jūs apgūsiet rakstu valodu, rakstu valodas izteiksmi. Arī tā pati angļu valoda – ja jūs izejat pāri pār tiem rāmīšiem, arī viņas literatūra aizrauj ar savu skaistumu, ar ļoti dziļu psiholoģisku skatījumu, ļoti. Bet, pār visām lietām, tagad šī nozare, kas veras, mums rāda, kādas lielas lietas notiek. Mēs dzīvojam istabā ar aizslēģotiem logiem un neceļamies no gultas. -------. Ir jāredz. Ir jāsaprot. Tad jūs sapratīsiet arī mūsu teoloģijas vērtību. Tad jūs sapratīsiet, kas ir pareizi teoloģija, un nevis kāds surogāts, kas ir sajaukts kopā ar kaut ko, ko tagad grūž iekšā visā pasaulē kristīgai Baznīcai ļoti drūmi, tumši postītāji spēki. Pērciet angļu, pērciet vācu vārdnīcas! Lai jums katram ir mājās latviešu-angļu, angļu-latviešu, vācu-latviešu, latviešu-vācu vārdnīcas. Katram! Bez tā jūs netiksiet pie teoloģijas. Dariet to vistuvākajās dienās! Ejiet grāmatnīcās un maksājiet, ko tur prasa, bet iegūstiet šīs grāmatas!

            Tagad runāsim par grāmatām, kas ir jāizlasa. Mūsu profesori savā laikā mūs nemaz nelaida vaļā citādi. – Izlasiet šito grāmatu! Izlasiet šito grāmatu! – Mēs jau klausāmies lekcijas, un tā... Un vai tad es nevaru nolikt eksāmenus pēc lekcijām? – Varat gan, varat gan! Bet, kad būs izlasīta tā grāmata, tad tik sapratīsiet, ka tās lekcijas ir tik tas... tik tās sastatnītes vien. Tā celtne pati tiek dziļāk celta. ------------ grāmata. Vēl vārdnīca blakus. Vajadzēja. Tas pats ir tagad jādara . Jums neviens to neatgādinās, bet tāpēc nejūtieties droši! To zaudējumu jūs piedzīvosiet vēlāk, ar katru nākošo mūža gadu. Jūs nekur netiksiet! Varbūt kādu brošūriņu plānu, kur rakstīts, teiksim, nu, kaut kas tāds ļoti populārs – vai nu par lūgšanu, vai par Bībeles lasīšanu, vai ko tamlīdzīgu, tādi labi kristīgi padomiņi... Bet tāda nav teoloģija! Mācieties grāmatai līdzi domāt! Es jums sliktas lietas neieteikšu, es jums nedošu neko tādu, kas jūs samaitās. Vai ar grāmatu var arī samaitāt? Grāmata var iesēt nezāli tur, kur tas lauciņš ir ļoti švaks un ļoti uzņēmīgs. Es jums tādas nedošu. Es jums došu tādas lietas, kur jūsu dvēsele atspirgs un jūs brīnīsities, ka tās pašas pazīstamās lietas jūs ieraugāt uzreizu parādītas tādā gaismā lielā, ka jūs pēkšņi tā kā citu pasauli pavisam ieraugāt.

            Tātad – gādājiet sev vārdnīcas! Un piedodiet, ka Bībeles stundai es pielieku tādas lietas klāt. Bet es tā nevaru to noklusēt, jo es esmu nupat beidzamās dienās saņēmis vienu tādu grāmatu, ko nemaz nevar tā vienaldzīgi lasīt. Es izlasu dažas lappuses, un man ir jāpieceļas un jāstaigā. Es nevaru! Es nevaru turpināt tur pat tālāk. Viņa liek par daudz no vienas lietas priekšā. Lūk, tā! Un piedodiet, ka tā palikām arī bez pārrunām, bet es tā biju no šīm lietām pats ierosināts, un es tā ieraudzīju, ka te ir viens liels trūkums maniem mīļiem dēliem. Viņus neviens nav uz to skubinājis un darījis uzmanīgus, ka tas ir vajadzīgs.

            Lūgsimies!

 (ieraksts beidzas)

            --- un par kuras, teiksim, starpniekiem un tālāk devējiem Viņš mūs ir iecēlis – vai aicinājis, vai iecēlis, vai ielicis – kā mēs to atrodam kurā vietā un veidā parādītu. Un mēs... Piemēram, pie Svētā Vakarēdiena. “To darait, Mani pieminēdami!” Viņš ar to ir iestādījis priestera kārtu. Tur nav nevienas sievietes klāt, nevienas sieviešu izdarības klāt. Pasā (?) mielastu sagatavoja Viņa mācekļi, Viņš kopā ir ar Saviem mācekļiem. Un, kad Viņš viņiem sniedz un iestāda viņu priekšā šo neizsakāmo Dieva žēlastības dāvanu, Viņš saka: “To darait, Mani pieminēdami!” Tas ir – turpiniet! Turpiniet to! Jūs, tie divpadsmit mācekļi, vienpadsmit, un dodat to atkal tālāk! Un tas devuma loks – tas jau ir... tur nav, kā jūs redzat, nevienas sievietes klāt, kurai šāda pilnvara būtu dota. Tas jautājums guļ atkal citā pavisam plāksnē. Tanī plāksnē, ka tas sievietes īpatais uzdevums ir cits. Un šeit viņa pie tādām lietām nav daļas.  Tā nav diskriminācija, bet tas ir tikai lietu sakārtojums. Nu, tādā veidā. Un te ir uzdevumi, uzdevumi, uzdevumi... Un arī aicinājums, uzdevums... Visos tajos... Te viņi parādās kā tie, kas gana, tur viņi ir tie, kam ir pavēlēts iet un mācīt, un kristīt, un Svēto Sakramentu izdalīt – viss tas grozās ap vienu un to pašu. Turpināt! Turpināt to, ko Kristus šeit ir sācis. Tie, kas paliek šeit, šīs redzamās pasaules vidū, tie šo redzamo, iespējamo daļu pārņem un turpina. Lūk, tā.

            Jūs jau esat visu pieņēmuši, vienmēr klusu ciezdami. Es gaidīšu un gribu arī jūs kādreiz redzēt tad, kad jūs runāsit, tad es iešu klausīties. Jā!

            (lūgšana  latīņu valodā)[4]

            Tā bija viena lūgšana latīņu valodā, un viņa bija tādā skaistā plāksnītē iestrādāta un vienas baznīcas ģērbkambarī uzkārta. Un tad nāca viens gudrs mācītājs un izmeta viņu ārā. Viņš laikam nesaprata to valodu, bet viņš laikam arī nesaprata to, ko tā valoda gribēja pateikt. Un tā pateikšana ir tāda: “Dari, dari, Kungs, dari, ka es spētu to parādīt, demonstrēt, cik tas ir saldi – Tevi mīlēt, kopā ar Tevi ciest, kopā ar Tevi lūgt, kopā ar Tevi līdz priecāties!” Un tas ir tas – katram teologam, sevišķi katram teologam, bet katram cilvēkam – tas iegaumējamais. Brāļi, topat teologi! Jums, teologiem, to saku. Topat Bībeles, Dieva Vārda teologi, netopat teksta (?) kritiķi, kas patiesībā nav teologi savā būtībā, par kuriem apustulis saka: “Redziet šos suņus, redziet šo sagraizīšanu!” Sagraiza... (Smejas.) It kā viņš būtu jau redzējis to... Jā. Nu, tā! Neesiet šie sagraizītāji, esiet teologi! Smeliet no Kristus! Neizsmeļamo. Ne vienas cilvēka dzīves, bet gadu tūkstošu laika nepietiek, lai Viņu izsmeltu, lai Viņu saprastu, kā tie neteologi mēdz sacīt, viņi grib saprast to būtisko. Nevar. Jau gadu tūkstošus līdz galam nav spējuši un līdz pasaules galam arī nespēs izsmelt, jo laicīgais nespēj dievišķo satvert un izsmelt. Mēs varam tikai Dieva Svētā Gara spēkā un žēlastībā aptvert un zināt. Bet tad, gan arī zināt. Un uz to Viņš mūs ---- Tagad, ciešanu laikā ieejot, mēs mācāmies to, ko Viņš saka – svētīts lai ir Viņa prāts, arī krustu nesot! Un īstai teoloģijai ir krusts un vienumēr.  Mārtiņš Luters ir skaisti pateicis vienā vietā. Kristīgās draudzes mantas – viņai ir septiņas mantas. Viņai ir Dieva Svētais Vārds, viņai ir Svētās kristības sakraments, viņai ir Svētā Vakarēdiena sakraments, viņai ir atslēga saistīt un atraisīt – bikts, viņai ir dievkalpojums... Tās ir sešas, jā... Un viņai ir Svētais Krusts. Svētais Krusts... Tas ir – viņa ir cietēja! Vienmēr. Pēc savas būtības. Jo mēs pasaulē visur saduramies ar šo kontraversiju. Cilvēka prāts, neparāts(?). Mēs redzam un sāpam līdzi pasaulei viņas grēkā, kur viņa iet šo plato cilvēka prāta ceļu. Un  --- mēģinām, lai būtu tā, lai būtu tā un tā, tā, tā, tā... un grēkojam vēl daudz ko citu. Un tajā pašā laikā mēs tiekam vajāti par to, ka mēs sakām Kristus patiesības spēkā un saucam grēku par grēku, netaisnību par netaisnību un patiesību par patiesību. Tur vienmēr lec šī dzirkstele, kas bija starp (?) Jēzu un Pēteri. Vienmēr. 

            Lūgsim Dievu! Kungs Jēzu Kristu, mīļais Pestītāj! Mēs Tevi uzlūkojam Tavā ciešanu ceļā. Tu ej pildīt Debesu Tēva prātu, un Tu ej uzņemties ciešanas, lai ar Tavām asinīm nomazgātu cilvēces grēkus. Pestītāj! Ar visu savu godbijību mēs stāvam Tavā priekšā un iztrūkstamies par to, ka Tu no mums gaidi to pašu, ka mēs stāvam Tavā un Debesu Tēva ziņā un esam gatavi to pieņemt, kas ir Viņa prāts. Dodi mums šo spēku un prieku atteikties no sevis! Tas ir dzīvības ceļš. Tas ir Tavs ceļš. Palīdzi mums to! Svētī Tavu draudzi, Tavu Baznīcu, Tavu klinti! Svētī tos, ko Tu esi aicinājis un iecēlis būt par Tava uzdevuma līdzi tālāk nesējiem! Mūsu nespēku un šaubas atņem! Dod mums Tavu mīlestību un prieku Tev līdzi staigāt un to mazumu ciest, kas jācieš mums, lai Tu tiktu pagodināts! Svētī mūs un aiztāvi mūs pie Tēva mūsu lūgšanā (?), kā Tu mums to esi solījis, kad mēs Tavā vārdā saucam uz Tēvu, kā Tu mums to mācīji!

            Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes, mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna, jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi.

            Dievs Kungs, svētī mūs un pasargā

(Ieraksts beidzas)