Ja brālis grēko

Datums:  1996.g. oktobris/novembris
Tēma:  Mt.18,15-22. (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Draudzes sadzīvē. Kā izturēties pret cilvēkiem, kas grēko? Tas neattiecas tikai uz viņu pašu vien. Kur esam kādā kopībā – visai sadzīvei ir ģimenes raksturs, sakarība un arī savstarpējā atbildība. Bet visam pa priekšu nāk viena liela mīlestība. Ja redzam otra cilvēka vainu (vai nu tīši vai netīši ...).

Te Pestītājs pieskaras tā saucamajai privātajai biktij. Tomēr te ir kaut kas tāds, kas attiecas arī uz visiem pārējiem. Pieej klāt: brāli, tā nē – grēks ir nasta, ja tas nav izpirkts. Mīlestības kārtība: lai tas otrs cilvēks tiek saudzēts un lai grēks no otras puses tiek novērtēts kā ļaunums. Ja viņš neklausa, tad pieaiciniet vēl vienu un runājiet draugu pulkā. Tās lietas tomēr ir jānoved pie patiesības. Bet, ja arī tiem neklausa, tad saki draudzei. Ne jau kādam ļaužu baram, bet draudzei, kas tāda ir – kam ir visas lietas kopīgas. Mums tagad tā vairs nav – kā Pestītājs to bija gribējis. Apustuļa Pētera ieinteresētība: 21.p. Pēteris ir praktiķis. 490 reizes. Dieva vārda burtiskā izpratne: 491. reizi gāž ar koku. Piedošanai robežas nav – viņai jābūt nepārtrauktai.

Par cik cilvēku noslepkavošanu var piešķirs nāves sodu: trīs vai piecu? Tomēr nav nekādas specifikācijas – ir tikai vaina, kas vēršas pret citu un mēs stāvam ..

Bikts. Mēs griežamies pie cilvēka, kam ir kāda vaina. 18.p. Starp to, kas mēs esam un ko mēs darām šeit pastāv kāds sakars ar to, kas mēs esam Dieva priekšā. Cilvēki, kas apzinās, ka nespēj būt tik labi, cik vajadzētu – paliek vainas apziņā. Ir kāds Dievs, un mēs esam Viņa priekšā kaut kā atbildīgi, bet mēs pie Viņa netiekam un nezinām, kā to darīt. Ja nav Kristus – nav atraisījuma. Kristus ir tas, kas atraisa: Ej, negrēko vairs. Bet ne tikai Viņš atraisa, Viņš to atstāj saviem mācekļiem. Bikts – viens no Pestītāja iestādījumiem.

Vispārējā bikts. Vai nav pārāk vienkārši? Tīrā formalitāte? Nē, nav. Mēs viens otram atzīstot vainu, ko esam viens pret otru vainīgi – tā vairs nav jāizsūdz.

Lielā, privātā bikts: kad cilvēku nospiež kaut kas ilgstošs, iekšējs apsūbējums. Ja tas ir patiesi teikts, tad var arī teikt – tās žēlastības dēļ, kas man dota – esi atraisīts. Plus izlīdzinājums.

Svētdienas bikts, ar ko iesāk katru dievkalpojumu.

Tā ir ļoti nopietna. Ne jau katrreiz nāk lielais un smagais. Mēs ejam uz dievkalpojumu kā eksāmenu: kāda ir bijusi mūsu nedēļas rīcība: necienīgi vārdi, paviršas izdarības, skramba pret kādu cilvēku, bet nekas, kas ievainotu pestīšanu. Saņemot absolūciju, mēs atjaunojamies.

Kur divi vai trīs ir vienā prātā, ko tie lūdz, to Debesu Tēvs dos. Tomēr atbildība, ko lūgt. Ļaužu lūgšanās ir sagruvušas varmācīgas varas. Aizlūgšanas par slimajiem. Mēs reizēm lūdzam ar šaubīgu prātu: kas zina, varbūt līdzēs. Kas lūdz, lai nešaubās.