|
Datums: 1994.g. 21.janvāris
Tēma: Lk.5:1-16. (Bībeles stunda).
Vieta: Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots: Māc. O. Skrodeļa
pieraksti.
Mācekļu izraudzīšana
Jēzus laivā nedaudz atbrauc no krasta, lai varētu labāk uzrunāt cilvēkus.
Bet viņš līdz ar to piebrauc tuvāk zvejniekiem. Ko viņš teicis, mēs nezinām,
bet kā viņi paši teica, Viņa vārdi bija Gars un dzīvība. Vecais zvejnieks.
Jēzus paskubina: „Dodies uz augšu!” – pret apvārsni, dziļumā, prom no krasta. Bet
nav zvejas laiks, taču uz tavu vārdu – jā. Es mēģinu visā tukšībā un bezcerībā.
Tagad viņš redz, ka Jēzū ir pāri par cilvēku ejošais spēks, varenība. Un nevis
izbrīns, bet bailes: „Kungs aizej no manis, es esmu grēcīgs cilvēks.” Gatavība
darīt to, kas nesaskan ar savu paša prātu. Reizēm cilvēki atraida to, kas
viņiem būtu derējis, būtu par svētību. Vecajā vīrā kaut kas ir no bērna prāta –
uzticības. Kas tad tagad ar tevi, Pēter būs? Jauni cilvēki, kad jāizmaina sava
dzīve – ko tas prasa pūliņu. Šis vecais vīrs iet līdz, kur nav kur galvu
nolikt. Kur nav ko ēst, kur jāplūc vārpas. Iznākumu zin Kristus, Pēteris nezin.
Cilvēku gatavība paklausīt pretēji savam skaidrajam prātam. Svārstības starp
Dieva ģeķību, kas ir gudrāka nekā visa cilvēku gudrība. Spitālīgs cilvēks. Bet
arī šajā cilvēkā ir uzticība, kas steidzās pa priekšu: „Ja tu gribi”. Vai
vienmēr Viņš grib to, ko mēs no Viņa lūdzam. Apustulim Pāvilam: „Tev pietiek
manas žēlastības” – izturēt un ciest.
Tuksnesī pielūdza Dievu. Lūgšanu nevar mehanizēt. Lūgšana ir šī saruna.
Mums ir jāsāk ar to, ko mēs paraugam redzam, bet tas būtiskākais ir tas, kas ir
mūsu pašu.
|
