Cilvēka dēlam dotā vara

Tēma:  Jņ.5:17-29. (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Viena no smagākām nodaļām Svētajos Rakstos. Jēzus, runādams par sevi un Viņa attiecībām ar Tēvu, mūs pieved pie jautājuma par mūžīgo dzīvību. Tas, ka Jēzus uzrunā Dievu kā savu Tēvu, izraisa milzīgu sašutumu jūdos. To var saprast pie viņu ticības vienam vienīgajam Dievam, no otras puses tas ir saprotams arī gluži cilvēcīgi – cilvēki, kas klausās Pestītāja vārdos, ne tikai ir sajūsmināti, ne tikai piekrīt, - viņi novēršas un aiziet. Jēzus kā pravietis, brīnumu darītājs var uzdrošināties teikt, ka Viņš ir Debesu Tēva patiesais Dēls. Pie tā vienmēr piedauzās arī racionālisti. Te paceļas jautājums par Jēzus personu. Kristīga baznīca visos laikos ļoti cieši un noteikti uzsver šo Kristus vienreizīgumu: Kristus patiesi cilvēks un patiesi Dievs. Bet kā tas var būt? Visi domātāji un arī ticētāji, kuros jūdi ieņem savu vietu, ir ļoti stingri nošķīruši neredzamo un šo pasauli un nekāds sajaukums vispār nav iespējams. Bet mēs šeit stāvam kāda gadījuma priekšā. Kur ir pierādījumi? Mēs esam sākuši atkāpties arī zinātnē no Ņūtona fizikas kā kaut kā galīga. Kristus ir šīs atklāsmes veids, „kā mans Tēvs darbojas, tā arī es darbojos”. Apliecinājumam, ka Jēzus vārdā, Viņa klātbūtni piesaucot, ir notikuši brīnumaini darbi. Tēvs ir nodevis visu tiesu Dēlam, lai visi godātu Dēlu tāpat kā viņi godā Tēvu. Saite ar mūžīgo dzīvību ir pienākusi tik tuvu cilvēkam līdz ar Kristu. Viņš ir nācis pasaulē, lai darītu Tēva gribu. Kas dzirdēs Viņa balsi, uzņems patiesību – dzīvos. Tik vienkārši? Ja mēs dzirdētu: „Tici man, tad tu mūžīgi dzīvosi” – no kāda cilvēka – kāda milzīga pārgalvība. Bet Viņš to teica.

Dievticīgie. Tie ir, kas Kristu var arī nepazīt – viņiem ir Dieva apjauta. Mēs esam Kristus ļaudis – šī Dieva tēla – piederīgie un caur Viņu arī Dieva.

Kāds būs šis turpinājums? Mēs atturamies šīs bildes mālēt. Mēs tikai zinām, ka būs.