Jēzus ir ceļš pie Tēva

Datums:  1995.g. 26.maijā
Tēma:  Jņ.14:1-14. (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Ļoti bagāta nodaļa. Centrā – ceļš, patiesība, dzīvība.

1)Mūžīgās dzīvības lietas (1-3.p.) Viņš saka: jūsu sirds, lai neizbīstas. Cilvēka sirds šo lietu dēļ ir visnedrošākā. Tūdaļ viņš arī saka, kas ir tas, kāpēc lai mēs neizbīstamies. Mārtiņš Luters balstās uz Dieva vārda – Jēzus Kristus autoritāti. Pestītājs te parāda, ka viņš ir autoritāte mūžīgās dzīvības jautājumos: ticiet Dievam un ticiet man. Mana Tēva namā ir daudz mājokļu, ja tas tā nebūtu, vai es jums būtu teicis, es noeju jums vietu sataisīt. Pēc tam es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis. Šeit ir runa par lietām, kas sistās ar lietām pēc dzīves noslēguma. Cilvēki mēģinājuši skaidrot, kādiem jābūt šiem mūžības mājokļiem.

4-5.p. – mēs nezinām ceļu. Jēzus: Es esmu ceļš .. pie Tēva, pie mūžīgās dzīvības.

Katrā cilvēkā guļ iekšā šis jautājums pēc Dieva. Ir nojauta par Viņa esamību, bet nav zināms, kā Viņš sasniedzams. Dažādās reliģijas mēģina atrast ceļu pie Dieva. Domāšana, filozofijas.

2)Mistikas vai izjūtu ceļš, kur cilvēki mēģina rast kādas izjūtas, kur cilvēki it kā atsakās no sevis, kustības, griešanās (muhamedāņu derviši), reibināšanās paņēmieni ar svētajiem reibinošajiem dzērieniem (Amerikas indiāņi, Sibīrijas šamaņi).

3)Upurējumu ceļš – cilvēki nes kādus smagus upurus, upurēdami cilvēkus, .. lai tikai atrastu pieeju Dievam. Neviens nenāk pie Dieva, kā vien caur mani. Viņš pasaka, ka visi šie mēģinājumi ir tukši, un mēs paši nevaram iekāpt debesīs, lai kā mēs vēlētos. Kas ir Jēzus ceļš? Pravietis: šis ir tas ceļš. Staigājiet pa to. Ne pa labo, ne pa kreiso roku. Mēs Dievu pazīstam tikai caur Jēzu Kristu. Viss cits ir minējumi.

Pie Dieva ir daudz dažādu ceļu? Buda – princis, kas dzīvojis bezrūpībā, ieraudzījis slimu cilvēku un kādu mirušu. Tas viņam lika domāt par to, kur ir cilvēka piepildījums. Viņš nosēdās zem koka domāt – domāja ilgus gadus. Iznākums bija tas, ka var sacīt nulle. Viņš pats to arī atzina. Iznāca, ka Dieva nav. To tagad reizēm paceļ arī filozofi: „Mēs neesam spējīgi konstatēt Dievu”. Ir par un ir pret un tas izlīdzinās. Mēs nespējam ar savu ierobežotību, ieslēgtību miesā atzīt vai pazīt to, kas ir ārpus materiālā vai miesīgā. Tāpēc arī Buda nerunā par Dievu, bet par to, kā cilvēkam ir savā dzīvē jāizturas – morāli padomi, bet izdomāt Dievu viņš nevar. Neviens nevar nākt pie tēva kā vien caur mani. Tas izceļ no eņģēm visu pagānismu – tas viss ir maldi. Jūs paši sevī spoguļojaties. Vienīgais, kas mums Dievu ir atklājis, ir Jēzus Kristus.

Jēzu Kristu neredzēja mācekļi, bet redzēja ļaunā gara apsētie: kas mums ar Tevi, Tu esi nācis mūs mocīt.

Ne viss tas ir Dieva Gars, kas iejūsmina cilvēku. Pārbaudiet garus. Tas notiek ar Svētā Gara klātbūtni, bet Viņš pūš kur gribēdams. Tas ir tā, ka mēs esam skaidrībā par ko nebijām. Mēs nesteidzamies, bet paliekam lūgšanā. Tas nav, ka cilvēks pats šūpojas gara šūpolēs – kad aizraujas elpa. Tā vienmēr ir dāvana, kas nāk pati par sevi, izšķirošos brīžos tā nāk negaidot. Kad tiekoties ar kādu cilvēku, atgrūž nost – Dieva Gars dod kādu signālu.