---

Pretstatība, kas ir tā saucamajai pasaulei, un starpība ar Kristus cilvēku. Kristīgais cilvēks pasaules priekšā – tā nav nekāda poza, kurā viņš pasauli nicina, izsmej, negrib ar to saskarties. Bet šeit apustulis runā par kristīgā cilvēka stāju. Viņš runā uz mācekli, kas ir pietiekami stabils savās ticības lietās: bet tu paliec lietās, ko esi mācījies (katķisms, ticības dzīves pamatojumi) un pārliecinājies un zini, kas tev to ir mācījuši. Ne tikai pašas mācības, bet arī no kā mēs to saņemam. Šeit ir zināmai kvalitātei vieta. Tā starpnieka kvalitāte – un tikai tad ir iespējams to sniegt tālāk. Citādi tā ir tikai pļāpāšana. „.. un pārliecinājies” – pasaulē ir pieņemts, ka nekam nevar ticēt, par ko nav pārliecinājies. Saka, ka jūsu ticības lietas ir pieņēmumi, apgalvojumi. Tām nav pierādījumu. Piemēram, traģisks stāvoklis mūsdienās ar tā saucamajām gara slimībām. Dod pulverīšus, injekcijas miesā, bet viņa miesa jau nav slima. Tomēr ir pārliecināšanās. Cilvēki lieto: nojauta, izjūta, bet ir pārliecināšanās, kas nāk tur, kur apustulis saka: jo tu zini, kas tev to ir mācījuši. Vairāk kā kāda sludināšana ir apliecinājums, ka viņš dzīvo no tā, ko viņš sludina. Ir kādas kvalitātes, ko mēs kā citādi pārliecināmies. Ir cilvēki, kas teikuši, ka kāds eņģelis no debesīm nonācis ... Taču tas var būt mānīgi. Tomēr tāda pārliecināšanās ir. Pārliecināties Svēto Rakstu lasīšanā par to patiesīgumu. Apustulis te atgādina Timotejam: 14.15.p. „kļūt gudram” – ceļā uz savas dvēseles atraisīšanu no grēka, ko iegūst ticībā, kas sakņojas Kristū Jēzū.