Atgriezieties no grēkiem, vai iesit bojā. Līdzība par neauglīgo vīģes koku.

Tēma:  Lk.13:1-9 (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Līdzība par neauglīgo vīģes koku

Divi lieli, aktuāli notikumi un kāda nozīmes pilna līdzība. Notikumi, kas ar savu ārkārtīgumu samulsina cilvēkus un izsauc pārrunas. Pirmā – varmācība, kas notikusi no kādas nežēlīgas varas. Soda akcija. Otrais – negadījums. Nelaimes gadījums. Kas arī kļūst par iemeslu cilvēku bojā ejai. Aklas varas varmācība, kas pārsteidz ar savu nežēlību. Upuru asinis, kas sajauktas ar cilvēku asinīm. Bet kā vienā tā otrā gadījumā cilvēka dzīves pēkšņais pārtraukums.

Reiz kāds cilvēks žēlojās, ka Dievs ir nelaikā pārtraucis tēva dzīvību. Priekšlaikā miris ...? Nav priekšlaicības. Šeit izceļas moments, cik ļoti maz mēs piederam paši sev. Mana dzīve – ne es pats esmu ņēmis, lai man viņa būtu, ne arī nosacījis viņas noslēgumu. Dieva priekšā nav laika un nelaika. Citreiz cilvēks izrauts no acīmredzamas nāves – noticis brīnums. Nav noticis brīnums, ir izkārtojums. Mums šinī dzīvē ir kaut kas cits – mūsu daļa pie dzīves. Noslepkavotie galilieši un kad tornis nositis veselu pulku. Mēs Dieva priekšā stāvam ar savu sagatavotību, kad varam tikt saukti. Te ir līdzīgs sardzes dienestam, kurš var arī tikt atsaukts, pārcelts – tagad diezgan, tagad prom. Sevišķi kolektīvie nāves gadījumi. Liktenis? Kā tad var notikt, ka 18 cilvēki paliek zem torņa drupām beigti? It kā būtu pilnīga vienaldzība, Dievs neko neredzētu un nevērtētu. Sagatavotība tādai situācijai, ka mēs varam tikt saukti prom. Vai tie bija tie lielākie grēcinieki? Droši vien nē! Bet šiem cilvēkiem šī bija tā stunda, kad viņi tika paaicināti. Jums notiks tāpat, ja jūs neatgriezīsities. Cilvēka mūža uzdevums. Viņš ir stāds, kurš ir iedēstīts labā zemē, zināmu apstākļu, dzīves iekārtojumu vidū. Gluži dabīgi viņš tur nav ielikts tikai tāpēc, lai tur eksistētu. Viņa uzdevums ir būt auglīgam, attaisnot savu eksistenci ar to, ka viņš nes labus, vērtīgus augļus. Un tai pašā laikā viņš ir nepārtrauktā novērošanā. Viņš netiek vērtēts pēc stumbra, ne pēc lapām ... Un ja šo augļu nav – lai viņš neaizņem vietu. Ja jau iesakņojies, tad jau no kaut kurienes ņem un uz kautkurieni dod. Vai viņš ir tas neauglīgais ērkšķu krūms, kas neko nedod? Kurā katrā brīdī Dievs var pateikt: diezgan. Mēs dzirdam: ko es Dievam esmu nodarījis? Tā ir Dieva acs, kas ir vērtējusi. Pestītājs griež uzmanību uz sevi. Jēzus nāk kā šis aizbildnis un vidutājs, kas atvaira Dieva tiesātāja – pārbaudītāja roku, kas saka: nocērt, te viņš nav vajadzīgs. Kas pie koka tiek prasīts, ka viņš arī ražo, ne tikai eksistē. Jēzus aizstāvniecības moments, kas paildizina Dieva tiesu. Ko tad nozīmē šī apkopšana? Tas nozīmē, ka tanī cilvēkā, kurā nav apziņas par viņa uzdevumu, par viņa grēku, kas viņā ir .. Cilvēks, kas eksistē, kas pārtiek no tā, ko viņa dziņas vai iegribas saka – kā tas zaļojošais koks bez augļiem. Kristus – šis vidutājs: atgriezieties no grēkiem, jo, ja jūs neatgriezīsities, jums notiks tāpat. Ja jūs neļausit sevi apkopt, ja jūs neļausit Pestītājam vēl viņa izlūgto pacietības laiku. Kristus moratorijs (ja var teikt) – Dieva pacietības paildzinājums, Dieva tiesas atvairījums. Mēs visi stāvam šīs Dieva iespējamās pārbaudes priekšā, bet Kristus vēl joprojām, viss, ko viņš atstājis, Viņa Baznīca ... Kungs, pacieties vēl! Milzīgā destabilizācija – viss izjaukts. Kristus klātbūtne, kas vēl joprojām ir klāt un Viņa Baznīca – dievišķās pacietības patvērums vēl atrauj no grūstošā torņa klātbūtnes, vēl garantē cilvēcei dzīvību. Katrs mūsu dievkalpojums, katra mūsu iedziļināšanās Svētajos Rakstos ir Kristus aizbildinājums. Ja tad tas netiek saņemts, tad dari pēc savas bardzības. Ir cilvēki, kas domā, ka ar garīgām lietām viņš nodarbosies vecumā, bet tas tā var arī nebūt: lidmašīnu katastrofas, veselu pilsētu bojā ejas (Hamburga, Drēzdene). Vajadzētu lasīt ārā tos kārtīgos cilvēkus? Nebūt. Dieva mums nepārredzamis lēmums, vērtējums, bet visā tajā tas stabilizējošais moments – Kristus klātbūtne. Kādos veidos Viņš mūs sastop, vai kādos veidos mēs ļaujamies, lai Viņš mūs sastop. Dieva priekšā ir visi pakļauti, arī taisnie. Un tas atšķirojums paliek citā lietu sakarībā, jo tas būtu traģiski, ja tālāk nekas vairs neseko. Šīm lietām ir turpinājums. Dzīvošana un nāve vēl nav galīgās vērtības, galīgās vērtības ir tālāk. Cilvēks domā, ka viņam pieder dzīvība – priekšlaikus ... Nav šīs cilvēcīgās mērauklas. Der šīs divas lietas: no vienas puses sagatavotība un no otras Kristus žēlastība, kas mums dod sagatavotību katram brīdim – ko Viņš dara pie tā rūgtā, lai viņa augļi būtu saldi. Te Viņš ir mūsu vidū. Cilvēkam ir strīds ar Dievu par mīlestības jautājumiem, patiesību sakot, Viņam ir strīds ar mums.

Dieva ceļi. Rabīns un Elija. Mazais bērniņš, grēcinieku pilsēta, sagruvušais mūris, pilsētas valde.

Sakarības, kur cilvēki var redzēt sakarības ļoti reti.

Apgrēcībai gan ir jānāk, bet bēdas tam cilvēkam, caur kuru viņa nāk.

Hirošīma – operators vēlāk zaudējis prātu. Formāli es esmu karaklausībā un nevaru pretoties. Ja es to nedarīšu, to izdarīs kāds cits. Gāzu kamera. Cik tālu šis cilvēks ir vainīgs? Pavēle aizvest cilvēkus tur un tur. Vai viņš arī ir tur vainīgs, ja viņš pats to nedara? Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Bet visi šie notikumi ir radījuši to, ka grēka apziņa cilvēkā ir stipri iedragāta. Pavēles pildīšanas rezultātā aiziet bojā simts līdz divsimts tūkstošu cilvēku. Kaut kas tiek izravēts no cilvēku apziņas, ka viņš ir atbildīgs Dieva priekšā.

Idiota prieks – ka tu esi bijis ierocis iznīcinot cilvēkus, kas tev neko nav darījuši, kurus tu nepazīsti. Kāpēc Dievs to pieļauj? Mēs nezinām (Drēzdenes degošā ielā cilvēks kas pēc mirkļa sadegs). Kur mēs saskaramies ar Dieva prātu, tur mūsu veselais saprāts un loģika ieved mežā.

Teologi reizēm pieiet dievišķajai atklāsmei ar saviem cilvēciskajiem meklējumiem. Filozofiju. Kristus persona – Viņa ienākšana pasaulē ir brīnums. Dieva atklāsmes vienreizīgais notikums. Vēlāk ar mēģinājumu grieķu filozofijas atziņām piekļūt klāt šim dievišķajam noslēpumam. Indekvāti: kā mērīt ūdeni ar garuma mēru. Tie mēri kaut kā neatbilst. Kad mēs nonākam pie Dieva prāta, mēs mēģinām to izskaidrot. Tas nav izskaidrojams, bet pielūdzams. Muhamedāņi ārkārtīgus notikumus uzņem mierīgi: tas ir Dieva prāts, tas ir bijājami, bet nav izskaidrojami.
 

Hirošima. 1945.g. 6.augustā nopostīja 2/3 pilsētas; vairāk kā 140 000 cilvēku tika nogalināti un ievainoti.

Nagasaki – 1945.g. 9.augustā nopostīja 1/3 pilsētas; nogalināti vai ievainoti ap 75 000 cilvēku.