Valdības vīru neticība

Tēma:  Jņ.7:44-53. (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Notikumu virkne, kas saistīta ar Jēzu. Jēzus jādabū no ceļa, jo Viņš maitā tautu. Galilietis, kas pazemina viņu vērtību jūdu tautas acīs – no Galilejas nekad nekas labs nav cēlies. Viņš ir jāapcietina. Pie Viņa sūta karavīrus (tolaik tos neatšķīra no policijas), lai apcietinātu un sāktu izmeklēšanu, un tie atgriežas tukšā, bez Jēzus. Nekad vēl neviens cilvēks nav runājis kā šis. Jēzus runāja uz visiem ļaudīm un visi Viņu dzirdēja vienādi, bet ne visi reaģēja vienādi. Viņus ir pārsteigusi tā runa, kā Jēzus ir runājis un viņu rokām vairs nebija spēka ķerties klāt. Patiesībā mēs kaut ko tādu zinām. Tādi runātāji, kas aizrauj klausītājus, kas gatavi doties tur, kur viņus aicina. Tā ceļas lielās demonstrācijas, lielie diktatori tiek pie varas, tā, ka viņi māk runāt, kas skar klausītājus, viņu jūtas, viņu vēlējumus. Kara laikā Hitlera runu fragmenti, kur viņš histēriski sauca savu pārliecību, ka viņš uzvarēs. Vai te ir kas līdzīgs? Gandrīz kaut kas līdzīgs un tomēr laikam nē. Jo Jēzus runās nebija nekā uzbudinoša, ar ko viņus satraukt, atskaitot to, ka Viņa runa skāra cilvēku dvēseli kaut kur dziļi, kur viņi nemaz nebija skarti. Šie rupjie karavīri ir tie, kas Jēzus runās ir kaut ko satvēruši, ko citi nav satvēruši. Vēl cits gadījums, kur kāds virsnieks lūdz palīdzību Jēzum slimā kalpa dēļ. Un Viņa atbilde ir tāda, kas pārsteidz ne tikai apkārtējos, bet arī Jēzu – saki tik vienu vārdu. Karavīra stāja – kāda augsta dvēseles disciplīna, pakārtošanās augstākai gribai. Vienkāršie cilvēki, kas padoti militārai disciplīnai Jēzus vārdos redz šo pašu dievišķo tiesību prasību paklausību, padošanos Dieva vārdam – neviens līdz šim nav tā runājis. Cilvēks, kas stāv dzīvības briesmās, kuru darbs un amats ir dzīvības briesmās, vislabāk saprot šo disciplīnu, šo runāšanu, kas ir citāda kā cilvēku runāšana. Vēl viens, kas bija pakļauts dzīvības briesmām – zvejnieks Sīmanis, kad viņš redz, ka viss darbs ir veltīgs, viņš paklausa: Dodies vēlreiz un izmet tīklus. Šīs divas cilvēku kategorijas, kas stāv nāves priekšā, dzird Jēzu kā kaut ko tādu, ko viņi ne no viena nav dzirdējuši. Kā sinagogā Pestītājs nolasīja pravieti Jesaju: „Šodien Tā Kunga vārds ir piepildījies jūsu vidū”. Vai tas nav Jāzepa dēls? Lietas nogāja tik tālu, ka Viņu izstūma no nama un gribēja nogāzt no klints. Viņu dvēseles nebija sagatavotas, ka šis nav Jāzepa dēls. Šeit ir vairāk un tāpēc katram vārdam ir cits svars. Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši? Rokas neceļas. Jēzus dievišķība, Jēzus spēks, ar ko viņš atbruņo arī visstiprākos. Mēs atkal nonākam atpakaļ pie tiem, kas viņus bija sūtījuši. Vai no Galilejas var kas labs celties? Vai paklausīja Jesaju? Nē, nepaklausīja! Jēzus viņus (karavīrus) atbrīvoja.

Vārdi, ko es uz jums runāju, ir Gars un Dzīvība, un šo „formulu” mēs redzam pierādāmies pie Jēkaba akas, kad viņš uzrunā šo sievu. Viņš pateica visu par mani. Arī karavīri varētu teikt, kas katram uz viņa dzīvi attiecās, nemaz neuzrunādami tieši. Gars un dzīvība. Jēzus vārdu mūžīgums. Tie nav uzskati un ieskati, kuri uzliesmo laikmetā un tad izdziest no ļaužu atmiņas, bet Gars un Dzīvība. Bet, lai arī runāti noteiktā laikā, tie vienmēr atrod ceļu uz katra cilvēka sirdi. Tā vēl neviens cilvēks nav runājis.