Jēzus un laulības pārkāpēja

Datums:  1994.g. 3.februārī
Tēma:  Jņ.8:1-11. (Bībeles stunda).
Vieta:   Roberta Feldmaņa dzīvoklī - Mežaparkā.
Avots:  Māc. O. Skrodeļa pieraksti.

Dziļi nopietna, smaga nodaļa. Ļoti spilgta pretstatība, konfrontācija Jēzum ar ļoti smagu grēku. Situāciju, kurā Jēzum jāizšķir šis jautājums. Tas ir kas cits, kā sacīt: nāciet pie manis bēdīgie un grūtsirdīgie, es jūs atvieglināšu. Smags pārkāpums, kas Israēlī tika sodīts ar nāvi, nomētājot ar akmeņiem. Apsūdzība no Israēļa puses ir konkrēta, jo arī vaina ir pierādīta. Vai te var sacīt: ir teikts tā un tā, bet es jums saku .. Jums nebūs laulību pārkāpt, bet es jums saku, kas sievu uzlūko to iekārodams .. Jēzus vēl pastiprina baušļa spēku galīgā konsekvencē. Gadījums, kas neprasa nekādu paskaidrojumu savā smagumā – jūdu acīs pilnīgi skaidrs: nāves soda gadījums. Jēzum tas ir jāizšķir. Cits kā Mozus un viņa bauslība.

Ko nozīmē tas, ka Viņš rakstīja smiltīs. Kādas meitenītes piezīmju kladē – kaut kur izlasīta dzīves gudrība: „Raksti pārestību smiltīs, mīlestību - marmorā”. Vējš šīs smiltis īsā laikā atkal izlīdzina, aizpūš prom. Paliek pāri tikai tas, kas iekalts akmenī. Vai te arī? Vai jūdu bauslības nopietnībai pretim var likt rakstu smiltīs un vēja izlīdzinājumu? Mūsdienu cilvēks: gluži pareizi, grēka nav – viss atļauts, ja mums ir vainas, tad paši sev tās piedodam. Viss rakstāms vienīgi smiltīs. Vai tik vienkārši? Kas varētu izdibināt, ko Viņš rakstīja smiltīs. Sakars starp cietajiem akmeņiem, ko viņiem met nonāvējot un rakstu smiltīs. Viena lieta, ko Pestītājs jau ar savu jautājumu izdara – vēlāk: nav neviena taisna, it neviena, bet tikai taisnais, kas ir bez vainas, drīkst tiesāt, un tas ir tikai Viņš vienīgais, jo visi tie pārējie ir vainas cilvēki – varbūt ne tik smagā, bet labi noslēptā vainā, tikpat smagā kā šī grēciniece. Jēzus ir vienīgais, kas drīkstētu pacelt akmeni, ja tiesai būtu jānotiek pēc jūdu taisnības. Bet Jēzus ir vairāk nekā Bauslība. Viņam ir šī tiesība citu tiesu spriest. Žēlastība. Vēl vienreiz Viņš šādu tiesu spriež, kad Viņš ir notiesāts pie krusta, kad nožēlojamais grēcinieks, slepkava mirst turpat Viņam blakus – Viņš izspriež tiesu. Viņš ir lielāks nekā Mozus un Bauslība. Viņš ir Dievs. Viņam ir tiesība un šī žēlastība ir reizē arī tiesa. Tik smags spriedums, kas uz visiem laikiem pārtrauc grēka spēku. Mums nav jārakājas cilvēka dvēselē (kā moderni saka) – pārdzīvojumos, izjūtās, afektos. Nē, Jēzus zina, ka tik lielam grēkam var palīdzēt ar tikpat lielu žēlastību un tad arī uz visiem laikiem. Kas ir tiesīgs piedot grēkus – kā vien Dievs, un vēl tādus grēkus – tik lielus. Dieva apžēlošanās robežas ir neiedomājami plašas, un jauno dzīvību Viņš mums dod tad, kad Viņš mūs izrauj no nāves. Ne vienmēr tā ir nomētāšana ar akmeņiem. Tā ir arī noslāpšana sirdsapziņas smagumā, kur bailes, bēdas, riebums spiež. Tik liela palīdzība. Šī dievišķā piedošana, šis smiltīs uzrakstītais spriedums. No grēka, no nāves, no velna varas – Jēzus. No nāves, no paceltiem akmeņiem Viņš izglābs šo nelaimīgo. Ja jūsu grēki būs sarkani kā asinis, Viņš viņus darīs baltus kā sniegs. Kā to izskaidrot? Tikai ar ierakstu smiltīs, nevis cilvēku gudrajā saprašanas akmenī. Cik liela, cik nierobežoti liela, cik necerēta, neiedomājama cilvēkam konkrētajā situācijā ir Kristus klātbūtnes palīdzība. Absolūta, nevis nosacīta, nevis daļēja. Un Kristus dievišķību mēs varam mērīt pie Viņa apžēlošanas lielumā, kur tas atrod savu pilnpiepildījumu Viņa krusta nāvē.